as i dream about movies they won't make of me when i'm dead - Post a comment

"tūlīt, tūlīt, pagaidiet," viņa diezgan nedroši skrien manā virzienā, papēdīšiem zibot pret asfaltu. tas ir diennakts veikals. un tā ir iveta. iveta, jāatzīst, ir tik ļoti apsitusies kā neviena cita pārdevēja, ko man jebkad gadījies redzēt. viņi viņu nespēj novērtēt. un nesaprot. kas ir viņi, to grūti izlobīt, bet čali pirms manis viņa aizbiedē trīs sekundēs. es gan klausos. viņi viņai kaut ko pārmet. ivetiņai ir asaras acīs. māju ar galvu. paralēli viņa bez problēmām ļauj man samaksāt ar karti, turpinot līgoties. atļaušos cerēt, ka nekad tā neizskatījos, kad strādāju bārā, bet to, ka ar kartēm un termināļa kopijas glīšu noplēšanu varu tikt galā jebkādā stāvoklī, to gan zinu.

"es braukšu prom. latvija nav pelnījusi ivetiņu," ir viņas atvadu vārdi.
"lai veicas," uzsmaidu.


ieritinos ar top gun, no visām filmām, kas mētājas uz datora, šī liekas vispiemērotākā mēģinājumiem iemigt piecos no rīta.

un toms nepievīla, sapnis bija ļoti labs. lai arī mazliet dīvains. es biju vadāma ar tālvadības pulti. daļēji vismaz.

un bija jāpiedalās tv spēlē ar neizprotamu laimes ratu un vēl neizprotamāku nosaukumu: "remantadīnu vairs neražo!"

neko nelaimēju. pat remantadīnu ne.