Šodien ir tik brīnišķīga jūra. Lieli viļņi un ļoti silts ūdens. Es briesmīgi priecājos, ka saņēmos pārvarēt savas nosalšanas bailes, jo ūdens tiešām ir silts, turklāt ar visu sajūsmu man izdevās noķert īsto brīdi, kad nākt no tā ārā. Tā kā biju ar E, un es par viņu šitik lielos viļņos mazliet baidījos, palikām diezgan ļoti seklumā, bet, ja tādi viļņi, tad tāpat ir ļoti "es esmu jūrā" sajūta. Niru zem viļņiem, ļāvu tiem sevi nest un vlkt zem ūdens, spiedzu un kliedzu, lai E nelec man virsū un ar zobiem nevelk ārā, bet brīžiem, kad viņa bija mierīga, apķēros viņai ap kaklu un ļāvu sevi vilkt pa ūdeni uz priekšu. Bija tik, tik labi. Kā bērnībā. Tikai labāk. Jo tagad vienmēr ir labāk. Pēc tam sēdēju, skatījos tālumā un ēdu cepumus, mazliet iedevu arī E (piekodināju, lai viņa nekādā gadījumā par to nekad nevienam nestāsta, jo es suņiem saldumus nedodu). Skrējām un plosījāmies. Negribējās iet prom.

Šodienas jūras man pietiks ilgam laikam un tā atceļ visas reizes, kurās man ūdens ir par aukstu vai es esmu par slinku ģērbties.

Bet jā – gaisā jau ir rudens sajūta, kaut arī silti, brīžiem pat ļoti karsti. Tas jau ir septembra dienu karstums, vismaz mazliet.