Es nesaprotu, kāpēc suņa kažoks smird pēc lauku mājām. Un tas visu laiku tā ir, pat ja viņu regulāri mazgā. Man nepatīk. Lai gan, varbūt lauku mājas smird pēc suņa kažoka, ko būtu laiks izmazgāt.

Nez, varbūt, ja es kādreiz būtu dzīvojusi laukos, man neliktos, ka tur smird, bet ir arī citas lietas, piemēram, sviests, ja man nākas ar to saskarties, mēģinu seju nelikt pārāk tuvu – man no tās smakas metas nelabi.

Spriežot pēc tā, cik bieži man cilvēki ir teikuši, ka man anv taisnība, kad es sūdzos, ka kaut kas briesmīgi smird, man ir kaut kādas smaržu uztveres īpatnības. Bet nu vismaz es neesmu kā tas džeks no Parfīma, kam, ja pareizi atceros, likās, ka cilvēki smird. Tb – man arī bieži tā liekas, piemēram, sabiedsriskajā transportā, bet kopumā man arī bieži ļoti patīk kā cilvēki smaržo, man mēdz gribēties atrasties cilvēkiem ļoti tuvu, tāpēc, ka man patīk tas, kā viņi smaržo, es mēdzu domāt, ka būtu ļoti patīkami viņus ilgi apskaut un bužināt viņu matus tās smaržas dēļ.