Es vienmēr domāju, ka ar mani lietas nenotiks, pirms tās tiešām nav notikušas, pat ja citi man ir teikuši, ka tās varētu notikt un, ļoti iespējams, notiks, es parasti neticu. Tā es reiz pat iekāpu karuselī, kas cilvēku griež otrādi un visādi purina, kaut arī es no lejas redzēju, ka tā notiek, es tomēr īsti nenoticēju, ka tas tā notiks arī, kad es pati būšu karuselī.

Tagad skatos cauri grāmatas maketu, un esmu pilnīgi pārliecināta, ka es vairs nekad neuzrakstīšu nevienu dzejoli. Es nesaprotu, kā es esmu uzrakstījusi visus šos dzejoļus.