Opim gan ir varena filozofija:
- Rīgā pensionāri sevi ir gatavi pārdot par tramvaja biļeti.
- bet Lembergu taču tu aizstāvi, viņš arī cilvēkus piekukuļo.
- Lembergs jau nekrāmējas ar biļetēm, viņš dod vairāk.

Savukārt lekcijā, runājot par instinktīvo atmiņu un Prustu, pasniedzēja teica, ka, "ja kļavu smarža nekad nenāks, arī atmiņas var neatnākt, nāve var atnākt pirmā".
Es iesaistījos tikai tik daudz, ka iestarpināju komentāru, ka vienmēr apziņas plūsmas sakarā esmu apbrīnojusi, kā autors ir spējis apstāties un piefiksēt tik daudz sazarojušos domu, būt gana mierīgs un distancēts, man liekas, ka es to nekad nevarētu, es nevarētu atsaukt visu iepriekš domāto atmiņā, tad man vajadzētu kādu zinātniskās fantastikas ierīci, kas pieraksta visu, kas notiek manās smadzenēs. Valdījos un neizvērsu savus minējumus par to, cik daudz Prusta laikā zināja vai nezināja par astmu kā psihosomatisku slimību, jo tika uzsvērts "astmas slimnieks nedrīkst uztraukties, viņam var sākties lēkme" (man pret šito ir baigie aizspriedumi, jo es esmu izaugusi ar sirds spekulācijām). Bet nu Prusta sakarā droši vien pat labi, ka viņš netika ar astmu galā.

Vēl domāju, nez, vai uz pufīgiem sabiedriskā transporta pasažieriem var attiecināt suņu psiholoģijas īpatnības, proti, ja tu jūti, ka suns tev spiežas virsū, jūti viņa svaru, tad tas nav vis draudzīgums kā pieņemts domāt, bet gan pārākuma un dominances izrādīšana.

Man liekas, ka mana zobārste ir stulba, moralizēšanas un visgudras izpildīšanās vietā labāk būtu salabojusi cauro zobu normāli, man sāp tas pats zobs, kas it kā ir salabots, jāmēģina pierakstīties varbūt līdz nedēļas nogalei, es taču nevaru gaidīt līdz marta beigām un dzīvot uz zālēm.

Cik forši, ka ir jau tik daudz pagūts, bet vēl tik agrs.