Brīžiem, man liekas, ka man ir iestājies otrais pusaudža vecums. Jo kaut kādā ziņā ir atgriezusies tā sajūta, kāda man piemita pirmajā padsmit gadu pusē, proti, pasaulei nav jābūt tādai, kāda tā var izskatīties pirmajā acu uzmetienā, kādu to pasniedz apkārtējie cilvēki, pasaule var būt pavisam citāda, ja vien tu pats esi gatavs kaut ko darīt lietas labā. Un tev nav jāklusē par to, ka kaut kas nav pareizi. Tieši pretēji - tev noteikti ir jārunā, citādi taču vai nu neviens nepamanīs, ka kaut kas nav kārtībā, vai arī izmantos to, ka tu klusē, un nav jābaidās, lielākoties cilvēki, kas šķietas biedējoši, tev nevar īpaši kaitēt, kamēr tu saglabā ticību savai lietai, pat ja viņi tevi apvaino un nikni cīnās pretī. Kaut kāda tāda bija mana sajūta, un tāpēc es arī biju pastāvīgā konfliktā ar valdošo varu (ģimeni un pamatskolas skolotājiem). Un tad pēkšņi iestājās klusums. Man vairs nebija spēka. Nemaz. Nekam. Un es vairs neko neteicu. Vienīgais iespējamais protests bija kluss un iekšējs. Un tagad man ir atgriezusies sajūta, ka pasaulei nav jābūt tādai, kāda tā var izskatīties pirmajā acu uzmetienā. Pasaule var būt ļoti laba. Tikai tev ir kaut kas (un reizēm, iespējams, arī sāpīgs un grūts) jāizvēlas un jādara. Visu laiku ir jāizvēlas, lai apstākļi nesāktu izvēlēties tavā vietā. Es atkal ticu, ka viss var būt citādi. Tur tikai vairs nav tās sajūtas "man vajag, lai visi redz, kā es protestēju, ko es varu saņemties pateikt un kā es varu saņemties izskatīties". Vispār viss šis nenormāli un ārprātīgi mokošais "kā šis izskatīsies" mani traucē arvien mazāk. Tā drīzāk ir sajūta, ka man patīk dzīvot, un vēl labāk man patiktu, dzīvot, ja nebūtu tik daudz visādu huiņu, no kurām daudzām arī patiešām nav jābūt, un tāpēc kaut kas ir jādara, lai tās novērstu (tas taču izklausās ļoti pēc pusaudža, vai tad ne?). Un tāpēc arī parādās kaut kāds neiecietīgums pret cilvēku inertumu un pasivitāti, jo īpaši tad, ja viņi nonstopā sūdzas, ka viss ir briesmīgi. Un ir taču daudzas lietas, ko cilvēki varētu mainīt tikai savstarpējas sadarbības un atbalsta rezultātā, tāpēc ir jo īpaši bēdīgi, ja cilvēki negrib sadarboties. Bet visvairāk mani kaitina situācijas, par kurām ir redzams, ka, nevis nevar mainīt, bet ir ērti palikt tajos sūdos.

Un kā normālam pusaudzim man, protams, ir pamuļķīgs elks, par kuru lielākajai daļai pasaules vajadzētu šķist: "kas tas vēl par idiotu", nu, vismaz man parasti tā šķiet par personībām, par kurām sajūsminās pusaudži. Un parasti jau tie paši arī ir par pieaugušajiem iztaisījušies pusaudži, kam izdevies kaut ko sasniegt, un tad var publiski izpildīties īsti pusaudzīgā manierē – es esmu pret visu un aicinu jūs arī būt pret visu. ;) Diezgan ļoti sajūsminos par Artusu Kaimiņu. Protams, visāda veida vulgaritāte, valodas kļūdas un cilvēku pārtraukšana man riebjas, bet man patīk (īpaši, ja runa par visādiem sociālpolitiskiem jautājumiem) runāšana, kā ir, bez kaut kāda "šito jau nu gan publiski nevar teikt". Un vispār neviens prātīgs raidījums nekad nav spējis mani motivēt sākt interesēties par to, kas valstī notiek, tā kā par to vien, ka tā ir noticis, jau būtu vērts sajūsmināties. Un droši vien jau, ka tas, ka man tie raidījumi tik ļoti patīk, ir ļoti cieši saistīts ar manu sajūtu, ka "kaut kas ir jādara". Citādi ir kaut kā tā savādi, ka mēs esam nenormālos sūdos, bet neviens neko nezina, neviens ne par ko nav atbildīgs un nevienam nav viedoklis, un, pa ja ir, tad jābūt supertolerantam un uzmanīgam ar tā paušanu, kamon, man šķiet, ka mēs vairs nevaram atļauties sēdēt baltās blūzītēs un runāt saudzīgi, mēs taču grimstam.
(un par tām valodas kļūdām – tās pieļauj vismaz divas trešdaļas cilvēku, kurus man jebkad gadījies dzirdēt, un parasti tie kļūdainie runātāji saka pilnīgi bezsaturīgu huiņu, ko nav vērts klausīties un apgrūtināt sevi ar “es domāju, kad..” smagumu.)

(es pieļauju, ka pēc šī varētu sekot masveida atdraugošana)