tu vienmēr esi nojautis ka tikai plēksnēs
sašķēlies laiks plandās pa liedagu putnu
izskatā un kliedz pilsētai zem ādas dzīvo briesmoņi
sadedzinājuši pēdējo gaismu tie izkaisa
lapas un pakarina zvaigznes pie griestiem
(tās maldīgi liek domāt par citām mirdzošām
piedzimšanām citās realitātēs)
patiesībā tas kam tu tik ļoti tici
ir tikai atspīdums
glāzē vai pudeles lauskā

mēs nevaram izkļūt ārā no šīs pilsētas
kas apaugusi mums apkārt kā miesa
naktīs nevaram aizmigt tikai izstiepuši rokas zināt
ka tumsā mīt čūska un klausīties radio
cerībā cauri šņākoņai
saklausīt
pazīstamu balsi