Pēdējā laika visjaukākā un atpūtinošākā nedēļas nogale. Atbraucu mājās, kur visi, izņemot suni, jau guļ, un eju ar viņu staigāties pa klusām, sniegotām ielām. Un uz pavisam īsu brīdi es vairs nejūtu to riebīgo nelaimīgumu, izmisīgumu un niknumu, kas pēdējos mēnešos neatkāpjas gandrīz ne uz mirkli. Tas ir līdzīgi kā aiziet gulēt ar milzīgām galvassāpēm un pamosties bez tām. Tu zini, ka tās kaut kad atgriezīsies, bet uz vienu, varbūt pavisam īsu, mirkli ir pavisam viegli. Man negribas to nevienam teikt, bet pēdējā laikā man dažkārt liekas, ka es mirstu no klepus, galvassāpju, bezspēka, kaut kādu jocīgu bēdu lēkmēm (?), no tā, cik viss ir briesmīgi samudžinājies.