Šovakar runājot par to, kas varētu sagraut rietumu kultūru (nav tā, ka mani tās potenciālā sagrāve īpaši uztrauktu, vienkārši atsaucos uz pēdējā laikā internetā klejojošajiem uztraukumiem), secinājām, ka, ja tā sagrūs, tad tas drīzāk notiks no iekšpuses, un viena no tendencēm, kas varētu līdz tam aizvest, ir kritiskās domāšanas trūkums. Es pati to līdz galam nespēju noformulēt, jo it kā jau visos laikos ir bijis gana daudz cilvēku, kuri pārāk daudz neaizraujas ar lietu pārdomāšanu un analizēšanu, bet saccharomyces man palīdzēja tikt skaidrībā ar savu domu mudžekli, proti, problēma ir tajā, ka "nedomā" arī pietiekami daudz izglītotu cilvēku, t.i. cilvēki diezgan paļaujas uz visādiem autoritatīviem viedokļiem un paši neanalizē notikumus, procesus un parādības, arī tādi cilvēki, kuriem teorētiski uz to vajadzētu būt spējīgiem.

Nu, jo, man šķiet, ka spriedumu veidošanai par lietām un procesiem vajadzētu būt kā labai esejai universitātē - tu esi iepazinies ar visādām teorijām un faktiem, un tad tu par to visu reflektē un izdari savus secinājumus, un tieši šādas faktos un viedokļos balstītas refleksijas, manuprāt, ļoti pietrūkst.

Šorīt pārrunājām trauksmes sirēnas:

- es nemaz nezināju, ka, dzirdot sirēnas, jāieslēdz radio
- to taču mācīja skolā...sociālājās zinībās
- būšu palaidusi garām
- varbūt tu pa to laiku peldējies jūrā?!
- ļoti iespējams