Šodien aizgāju uz Arkādijas parku. (Walky talky ir atklājis jaunas iespējas manā dzīvē - tagad tikai jāvar izdomāt, kur aiziet!). Man gan jāatzīstas, ka nācās darīt kaut visai apkaunojošu, proti, iepriekšējoreiz, kad gāju pēc navigācijas, sapratu, ka es vairs neatceros, kā izvietojas debespuses - sākumā mēģināju sev stāstīt, ka es vienkārši nesaprotu, kā tās dabā atšifrēt, bet tad nācās atzīt, ka es nemaz vairs neatcerros, kā tās novietotas, lai gan - kāds tur brīnums, es esmu sākusi orientēties arvien sliktāk, plus, pēc debespusēm nekad neesmu spējusi to darīt, skaidrs, ka nevajadzīgu informāciju no galvas izmetam, līdzīgi kā matemātikas formulas, tāpēc man nācās sev ar marķieri uz lapas lieliem burtiem sazīmēt krustu ar virzienu burtiem, ja nu apjūku. Bet nu labi, šis arī nebija nekāds sarežģītais ceļš, kur daudz kas jāsaprot. Bet ir tik lieliski izdomāt un kaut kur vienkārši aiziet. Bez panikas.
Parkā pasēdēju uz soliņa, pabaroju pīles, pēc tam drusciņ paskatījos uz vilcieniem. Bija sajūta, ka gribas iet vēl kaut kur staigāties, bet nevarēju izdomāt, kur, plus gribējās iedzert kafiju, bet tuvumā nezināju nevienu jauku vietu - īstenībā ne tikai ne jauku, bet vispār nekādu, tāpēc devos atpakaļ. Tad piezvanīja saccharomyces, un mēs sarunājām satikties. Gājām staigāties uz Tīraini pa pļavām, redzējām aitas un kazas. Ēdām putru, kūciņas un dzērām eikaliptu kafiju ar mandeļu pienu. (paldies, saccharomyces!) Gulēt garā zālē un skatīties saulrietu. Te dzīvot ir ļoti jauki. Daudz piemērotu pastaigāšanās vietu.