Bet jā, varbūt es tiešām sen neemu mācījusies skolā (uni grupu darbos pp vienmēr taisa kāds cits, bet viena es runāju bez) un varbūt es pārāk ilgi jau dzīvoju mazvizuāli uztveram lietas, bet es tiešām nesaprotu, kāpēc cilvēki ir tik apsēsti ar powerpointu un visādu video rādīšanu, tb - tas viss ir ok, bet, ja ar to sāk pārāk aizrauties, tas kļūst nomācoši. Katri pieci vārdi, ko cilvēks pasaka, nav jāuzraksta prezentācijā. Tas, starp citu, laikmeta jau tā iedragātās koncentrēšanās spējas neuzlabo. :)

Lai nu pasaule dzīvo, kā tai patīk, bet man prezentācijas piektdien nebūs, jo es runāju tikai desmit minūtes, un slaidu pārslēgšana tikai paņemtu laiku, kuru es varu izmantot stāstot lietas. Un man būs kedas un spilgti zilas zeķbikses ar visiem viņu formālās ģērbšanās noteikumiem. Jūs taču zinājāt, ka esmu jukusi? Ja nē, then you will find out soon enough.

One student asked what delusions were like.
"I read this description somewhere, and I think it's perfect," I said. "Having a delusion is like being at home, in your usual world, and becoming absolutely certain there's a tiger in the next room."

(Roberta Payne "Speaking to My Madness: How I Searched for Myself in Schizophrenia")

Es arī nevaru saprast, vai gribu iet praidā. It kā jau ir sajūta, ka tā ir pareizā lieta, ko darīt, tāpat kā tad, kad gāju uz zibakciju pie operas vai mītiņu pie Krievijas vēstniecības, vai taml (nu, par šādām lietām nav daudz jādomā - ir svarīgi parādīt, ka pietiekami daudziem cilvēkiem nav vienalga), un tajā pašā laikā man ir problēmas, kā kādā nesenā sarunā mēs ar kādu cilvēku to nodēvējām, ar visu to poniju pusi, nu, proti, homoseksuāli cilvēki nav nekādi pokemoni, kam obligāti jāģērbjas krāsainās drēbēs un jāiet izkliegt saukļus. Kaut kas tajā visā man nepatīk. Tas būtu tāpat kā lepoties ar savu ādas krāsu, tautību vai taml. - tās ir cilvēkus raksturojošas pazīmes, kas vienkārši ir un viss - man liekas, par tām nebūtu ne īpaši jākaunas , ne jālepojas, ne jāsatraucas - protams, protams, nebūtu tad, ja pasaule būtu daudz labāka vieta, ar daudz vairāk iejūtīguma un veselā saprāta, es zinu, ka Latvijā praids ir ļoti svarīgs, un tajā pašā laikā es nejutīšu sirdsapziņas pārmetumus, ja tajā dienā man būs citi plāni, turklāt es neesmu skapī, es par savu seksualitāti esmu pilnīgi atklāta, bet tajā pašā laikā es nejūtos tā, ka būtu absolūti nepieciešams iet to izpaust milzīgā cilvēku pūlī (nu, labi, mani arī kopumā ne visai sajūsmina doma par atrašanos pūlī). Un, man šķiet, ka tikpat liela pilsoniskā aktivitāte ir, ja es mēginu savai ģimenei izskaidrot, ka homoseksualite nav nekas slikts.

Ok, tad jau redzēs, vispirms tiksim galā ar izglītības forumu.