Es arī nevaru saprast, vai gribu iet praidā. It kā jau ir sajūta, ka tā ir pareizā lieta, ko darīt, tāpat kā tad, kad gāju uz zibakciju pie operas vai mītiņu pie Krievijas vēstniecības, vai taml (nu, par šādām lietām nav daudz jādomā - ir svarīgi parādīt, ka pietiekami daudziem cilvēkiem nav vienalga), un tajā pašā laikā man ir problēmas, kā kādā nesenā sarunā mēs ar kādu cilvēku to nodēvējām, ar visu to poniju pusi, nu, proti, homoseksuāli cilvēki nav nekādi pokemoni, kam obligāti jāģērbjas krāsainās drēbēs un jāiet izkliegt saukļus. Kaut kas tajā visā man nepatīk. Tas būtu tāpat kā lepoties ar savu ādas krāsu, tautību vai taml. - tās ir cilvēkus raksturojošas pazīmes, kas vienkārši ir un viss - man liekas, par tām nebūtu ne īpaši jākaunas , ne jālepojas, ne jāsatraucas - protams, protams, nebūtu tad, ja pasaule būtu daudz labāka vieta, ar daudz vairāk iejūtīguma un veselā saprāta, es zinu, ka Latvijā praids ir ļoti svarīgs, un tajā pašā laikā es nejutīšu sirdsapziņas pārmetumus, ja tajā dienā man būs citi plāni, turklāt es neesmu skapī, es par savu seksualitāti esmu pilnīgi atklāta, bet tajā pašā laikā es nejūtos tā, ka būtu absolūti nepieciešams iet to izpaust milzīgā cilvēku pūlī (nu, labi, mani arī kopumā ne visai sajūsmina doma par atrašanos pūlī). Un, man šķiet, ka tikpat liela pilsoniskā aktivitāte ir, ja es mēginu savai ģimenei izskaidrot, ka homoseksualite nav nekas slikts.
Ok, tad jau redzēs, vispirms tiksim galā ar izglītības forumu.
Ok, tad jau redzēs, vispirms tiksim galā ar izglītības forumu.
2 comments | Leave a comment