Runājot par abortiem: man tik ļoti nav skaidrs, kā var ierosināt tik absurdas idejas un nesaprast, ka tā ir problēmas risināšana pilnīgi ačgārnā veidā, es pat teiktu, ka tā nav īstā problēma, kas tiek risināta, vai arī, ka šie cilvēki paši īsti nesaprot, kādi ir viņu patiesie motīvi. Es, piemēram, arī domāju, ka abortu skaitu vajadzētu, cik vien iespējams samazināt, bet ir skaidrs, ka jebkurā sabiedrībā, neatkarīgi no tā, kāda ir sociālā un ekonomiskā situācija, aborti eksistēs, un, manuprāt, to veikšanai būtu jābūt tā organizētai, ka tā nekļūtu par vēl papildus traumējošu aspektu.
Kas attiecas uz kritiskajiem dzimstības rādītājiem - man nešķiet, ka tā ir Latvijas sabiedrības aktuālakā problēma, un nenāktu par ļaunu sakārtot daudzas jomas, kas skar jau eksistējošus Latvijas iedzīvotājus (ir zināmas aizdomas, ka varbūt tādā gadījumā dzimstības rādītāji varētu augt arī bez specifiskiem "veicināšanas pasākumiem"). Jo citādi tiešām viss izskatās kaut kā tā, ka tagad mēs varam visu sačakarēt, tikai, galvenais, lai dzimst bērni, jo tas nodrošinās to, ka nākamās paaudzes visu sakārtos un salabos, un vērsīs par labu to, ko mēs būsim sabojājuši. Tas ir tāds "ievārījums vakar vai rīt, bet nekad šodien" princips, proti, mums ir vai nu "svarīgā" pagātne, kura ar atsevišķām zelta laikmeta epizodēm, ko dažkārt saldsērīgi atcerēties, ir viena vienīga bēdu ieleja, no kuras nav iespējams izrāpties un beigt par to vaimanāt un žēloties, vai arī daudzsološā nākotne, kurā mūsu "no nāves izpestītie" bērni būvēs sakārtotu un pārtikušu valsti. Man tas šķiet diezgan neracionāli. Jo, pirmkārt, nerisināt šodien aktuālas lietas cerībā, ka tās kaut kā pašas no sevis atrisināsies, ir diezgan muļķīgi, otrkārt, kaut kā šķiet negodīgi sagaidīt, ka cilvēki gribēs (vai pat mēģināt viņus piespiest) dzemdēt un audzināt bērnus tik sociālā, ekonomiskā (un ne tikai) nozīmē šaubīgos apstākļos, kādi šobrīd ir Latvijā. Nerunājot jau nemaz (tas, protams, ir mans ļoti subjektīvs viedoklis) par to, ka visam šim pamatā patiesībā ir paniskkas bailes, ka pienāks brīdis, kad "mūsu vairs nebūs" visplašākajā nozīmē - personiskās, latviešu kā nācijas un varbūt arī cilvēku kopumā eksisteneces nozīmē.
Man kaut ko tādu ir pagrūti saprast, jo, kaut arī es par sevi varētu sacīt, ka man dzīvot ļoti patīk (ir interesanti), es nemokos ar šāda veida bailēm, tāpat kā ar jautājumiem, kā ir radies Visums (varbūt tas ir nepareizi). Vienkārši ir taču skaidrs, ka latvieši neeksistēs mūžīgi, kāpēc par to vajadzētu uztraukties? Kultūras mantojuma dēļ? Manuprāt, tā ir visai grandioza liekulība - visi tie lielisko kultūras un nācijas glābšanas ideju ģenerētāji varētu sākt ar to, ka pārtrauktu piebradāt un postīt latviešu kultūru šodien, proti, iemācītos formulēt savus viedokļus pareizā latviešu valodā un drīzāk padomātu, kā to kultūru atbalstīt (šodien, šodien, šodien), nevis kaut kad, pēc trejdeviņiem gadiemn. Katrā ziņā man patiktu, ja šīs valsts politika būtu centrēta uz kvalitāti, nevis kvantitāti, un lai cik tas neizklausītos šaurprātīgi, drusciņ vairāk uz šodienu, nevis rītdienu.

Atgriežoties ļoti konkrēti pie aborta - neatkarīgi no katra privātajām pārliecībām un nostājām, man šķiet, ka nevienam nav tiesību izlemt citu cilvēku vietā, kā viņiem rīkoties attiecībā uz savu ķermeni. Bet nu labi - es zinu, ka man šajā ziņā ir visai radikāli uzskati: man arī nepatīk, ja kāds man mēģina iegalvot, ka lēmums nevakcinēties ir bezatbildīga rīcība attiecībā pret citiem sabiedrības locekļiem, jo tas pārkāpj manas izvēles brīvības gan attiecībā uz manu ķermeni, gan arī mēģina manā vietā izlemt, saskaņā ar kādu vērtību sistēmu un filosofiju man vajadzētu dzīvot. Jo kāds manā vietā ir izlēmis, ka vakcīnas mani pasargās un potenciāli uzlabos manas dzīves ilgumu/kvalitāti utt. Te es atceros Alan Watts sacīto par valodām, proti, tas, ka mēs sarunājamies vienā valodā nozīmē, ka mēs tā esam vienojušies, lai mums būtu vieglāk saprasties, nevis, ka, piemēram, angļu valoda principā ir labāka par franču valodu. Un vakcīnas arī ir tāda vienošanās - tas, ka kāda sabiedrība (arī liela) kaut ko praktizē, apriori nenozīmē, ka šī prakse ir "laba" un "pareiza". Un es neesmu gatava iesaistīties šajā pasākumā tikai tāpēc, ka kāds cits vai kādi daudzi citi ir izdomājuši, ka tas mani pasargās no nāves, jo tas ir pretrunā ar to, kā es raugos uz pasauli. Es gribētu, lai mani pasargā no daudz kā cita, bet ne jau visādām slimībām, kuras mani, visticamāk, nekad nepiemeklēs. Man liekas, ka cilvēki paši nepamana, cik ārkārtīgi daudz laika tiek izšķiests, koncentrējoties uz "iespējamu" nāvi un tās novēršanu. Es zinu, ka šādas pārliecības izklausās pēc ezotēriska sviesta, bet es nevienam ar tām neuzmācos un necenšos nevienu pārliecināt, ka man ir taisnība, bet man neliekas pareizi, ka sabiedrībā eksistē kaut kāds spiediens vai pat tāda kā pseidomorāla nostāja, ka vakcinēties ir saprātīgi un pareizi, un visi izglītoti un domājoši cilvēki tā dara, bet nevakcinēties ir tumsonīgi un stulbi. Es vienkārši nedomāju, ka cilvēkiem vajadzētu tik ļoti aizrauties ar savas patiesības uzspiešanu citiem.

Ja man kādreiz būs daudz naudas, es gribētu padarīt antro tekstus ērti pieejamus dažādos formātos. Pats skumjākais šajā visā ir, ka daudzi no tekstiem principā ir pieejami audioversijās (piemēram, tajā Recordings for the Blind and Dyslexic), bet tur ir kāda ar autortiesībām saistīta lieta, kas neļauj viņiem savus materiālus darīt pieejamus cilvēkiem, kuri nav ASV pilsoņi. Es gan saprotu, ka visādām organizācijām un taml. ir savi nosacījumi, kas ir pilnīgi normāli un loģiski, tikai man, esot studentam Latvijā, ir caurām naktīm jāblandās internetā cerībā, ka izdosies atrast un nozagt mācību tekstus, kas tomēr šķietas kaut kā nedaudz nepareizi. (Skaidrs, ka visi reizēm to dara, proti, blandās internetā cerībā, ka izdosies atrast un nozagt mācību tekstus - bet es to daru nepārtraukti), man reizēm liekas, ka tas ir viss, ko es daru. Tā, protams, nav, un tas viss arī nešķistu tik dramatiski, ja bieži vien tos tekstus vienk. šādā veidā atrast nebūtu iespējams, un man nebūtu jāraizējas par to, kā izdarīt tās lietas, kas uz šiem tekstiem balstās, un kā pārējās lietas izdarīt laikā.

Man nav problēmu meklēt tekstus (kad es tos atrodu, es pat jūtos ļoti priecīga, un īstenībā domāju, ka tajos gadījumos, kad es atrodu normālas e-versiojas, es tās varētu piedāvāt arī citiem, jo e-tekstu vienmēr ir foršāk lasīt, nekā skenētu). Tas, kas šajā visā ir problemātiski, ir, ka ne tuvu visus tekstus nozagt nevar, un, man šķiet, ka daži cilvēki to vienkārši nesaprot vai arī domā, ka uz viņiem tas neattiecas. Un, protams, laiks. Skaidrs, ka es varētu menedžēt savu laiku labāk, es ļoti daudz ko varētu darīt labāk, tikai tas, ka es meklēju studiju tekstus objektīvi paņem vairāk laika, nekā paņemtu tikai to lejupielādēšana un lasīšana.

Un runājot par to, ka par skolu ir slikti runāt sliktu cibā - ir bijušas reizes, kad es esmu varējsui sagatavoties semināriem vai izpildīt testus tāpēc, ka kāds cibā ir palīdzējis man kādus no tekstiem sameklēt. Tā kā ciba skolas sakarā nav bijusi tikai psiholoģisks coping mehānisms, bet arī ļoti praktisks resurss, un es par to esmu ārkārtīgi priecīga un pateicīga.