Šovakar ar saccharomyces noskatījāmies Blue is the warmest color, viņai man lasot subtitrus, kas bija lieliski, es ļoti sen esmu gribējusi šo filmu noskatīties, bet valodas/titru dēļ tas nav bijis iespējams. Man patika, bet filma bija ļoti citādāka, nekā es to biju iztēlojusies, labāka, nekā es biju iztēlojusies, tieši ar savu it kā tik ļoti parastumu un dabiskumu, varbūt izņemot raudāšanas un seksa ainas, principā viss kā dzīvē - ļoti vienkāršs, "muļķīgs" un sāpīgs. Mani gan laikam kaut kāda mega traģika, kas šim stāstam tiek piedēvēta, īsti nenoķēra, pieļauju, ka, jo dzīves konteksts šobrīd to nelipina klāt, citā posmā es varētu acis un plaušas izraudāt, šito skatoties. Par to, ka ļoti patika liecina kaut vai tas, ka es tās trīs stundas varēju nosēdēt ar neatslābstošu uzmanību, man ar filmām ļoti reti tā ir - vai nu es kādā brīdī aizdomājos un tad vairs nesaprotu, kas notiek, vai nu es tiešām tādu vai citādu iemeslu dēļ nesaprotu, kas notiek, vai arī vienk. garlaicīgi vai grūti nosēdēt tik ilgi.