Tas ir tik lieliski, ka mēs ar saccharomyces dzīvojam gandrīz kaimiņos. Ir tik labi, ka vēlu vakaros var iet ciemos, dzert tēju un runāties.

Un vispār šī vakara saruna man atkal ļāva sajusties tā, ka viss būs labi. Un tās lietas, no kurām man ir bail, ir reālas un ar tām var kaut ko darīt un risināt, tie nav kaut kādi briesmīgi, nesaprotami bubuļi, nē, nu kaut kāda daļa jau, protams, ir, bet tā ir mazākā daļa.
Man ir ļoti svarīgi par bailēm runāt un uzzināt, ko kāds cits par tām domā (ir muļķīgi runāt par kaut kādu baiļu objektivitāti, bet tomēr reizēm gribas saprast, cik objektīvas tās izskatās citiem), man ir svarīgi saprast, ka tās nav tās pašas bailes, kas agrāk - bailes no Visa, no tā, ka es neko nevarēšu, jo es taču nekad neko nevaru, jo es jau sen vairs tā nejūtos - kā bezpalīdzīga kūniņa, kas vienkārši slīdz tumšā un aukstā izplatījumā. Tas drīzāk ir kaut kāds "man tā ir jājūtas, jo es visu savu dzīvi tā esmu jutusies". Vispār es no šī modeļa diezgan veiksmīgi raisos vaļā, bet laikam jau ir situācijas, kas vecās iestrādnes ļoti aktualizē.
Un tad var visu tā salikt pa vietām un izdomāt kaut kādu plānu, kaut vai, es varu uzrakstīt saviem pasniedzējiem e-pastus un informēt par savu situāciju, jo man ir tik briesmīgi bail, ka viņi to nezinās un pirmajās nodarbībās pēkšņi būs jādara kaut kas tāds, ko es nevarēšu, un tas man liks justies briesmīgi, un man būs kauns. Un ir visādas citas lietas, kuras var darīt un plānot. Un tad varbūt vairs nebūs sajūta, ka bailes rāpo man virsū no visiem stūriem, tiklīdz es mierīgi apsēžos un neaizpildu savu laiku ar ēst gatavošanu, lasīšanu, runāšanu pa telefonu vai jebko citu.

Šodien aizgāju uztaisīt e-talonu. Acīmredzot, viņiem sarakste ar mani sistēmā neparādās - darbiniece bija ļoti laipna un korekta. Tagad man ir divi e-taloni - viens pašai, otrs pavadonim, kas nozīmē, ka tajās reizēs, kad es transportā braucu ar kādu kopā, vairs nebūs jāčakarējas ar vadītājiem un biļetēm, ja nu vienīgi nakts transportā, kur e-taloni vispār nedarbojas. Šo sistēmu viņi ir izdomājuši tiešām ērtu un funkcionālu, cits jautājums, cik viņu transports cilvēkiem, kam tas ir par brīvu, reāli ir pieejams. Bet būtu tik forši, ja visi darbinieki visādās iestādēs būtu tik prātīgi un saprastu, ka es tikai neredzu, nevis esmu kukū, un ar mani ir iespējams normāli komunicēt un nav jājūtas nekā "ārprāts, ko lai tagad dara?", jo, kad cilvēki tā jūtas, lai cik viņi nebūti "pieklājīgi", to principā nav iespējams noslēpt. Vēl ļoti veiksmīgi izrādījās, ka tajā klientu apkalpošanas centrā, kurā es biju, bija dzīvā rinda, nevis nr. sistēma.
Toties zvaigznes grāmatnīcā, kur es Leldei pirku kulturuloģijas mācību grāmatu, gan es biju šokā par komentāru "vai tiešām jūs nevarat atrast pati, kāpēc man ir jūsu vietā jāmeklē?", un te pat nav runa par to, ka "ja jau tu neredzi, nafig tev to grāmatu vajag", jo es tiešām nejutos tā, ka, lai lūgtu palīdzību ar grāmatas atrašanu grāmatnīcas darbiniecei, man būtu jāspecifizē "es pati to nevarēšu lasīt, bet mana draudzene palūdza nopirkt", lai gan, kad viņa tikai norādīja virzienu un sāka pukoties, es, protams, teicu, ka es neredzu un nevarēšu atrast, bet principā vienk. wtf, viņiem tak jābūt ieinteresētiem man kaut ko pārdot, es esmu grāmatnīcās regulāri lūgusi palīdzēt atrast lietas arī agrāk, jo es principā sūdīgi orientējos un pamanu, kur kas atrodas.
Un skaidrs, ka, visticamāk, es būtu atradusi un identificējusi to grāmatu arī pati, bet tas man paņemtu nenormāli daudz laika (jo tā nebija maza grāmatnīca), plus, viņi vēl man, ļoti iespējams, pagūtu piesieties, ka es fotogrāfēju, murmuļi tādi.

Vēlāk es gāju diezgan pagarā pastaigā ar dž un, šķiet, ka būšu tuvējā apkārtnē atradusi tādu pastaigu maršrutu, kas man ļoti patīk (un nav mežs). jo es dubļainā rudenī pa mežu bradāt netaisos. Tagad gan maz nogriezos no lielajām ielām, darīju to tikai tad, kad biju droša, ka te ir orientieri, kurus es noteikti atcerēšos un atradīšu ceļu atpkaļ, bet būs forši pamazām visu izpētīt arvien vairāk, un es arī ceru, ka ar laiku es sapratīšu, kurā virzienā tas ir, kur es eju staigāties ar suni, jo, cik saprotu, no šejienes varētu būt relatīvi tuvu visādas vietas, uz kurām es varētu gribēt kādreiz aizet.

Vēl es, diemžēl nevarēju palīdzēt angļu valodā runājošai sievietei atrast viņas viesnīcu, bet vismaz esmu pārlauzusi sevī nespēju runāt vispār, un varēju pateikt, ka man ir ļoti žēl, bet es nezinu, kur tas atrodas. Man tiešām bija ļoti žēl, ka nevaru palīdzēt, jo es, protams, ļoti spēju empatizēt nezināšnu, kur tu atrodies un kur tev jāiet.

Dž nebija nekādi iebildumi, kad es apstājos runāties ar svešu cilvēku, bet ar ņūtonu gan viņš nepavisam negribēja draudzēties.