Pēdējā laiā ļoti izteikti pamanu, cik ļoti svarīgi man ir, lai nekas netraucētu klausīties. (nu, labi, reizēm es aiz ieraduma joprojām staigāju pa ielām ar mūziku pilnā skaļumā, kas, droši vien, galīgi nav labi, bet arī tas notiek arvien retāk). Piemēram, Liepājas centrā ir viens bankomāts, pie kura regulāri sēž akardeonists, un, tā kā es gandrīz neko no tā, ko rāda bankomāts, neredzu, man viņa spēlēšana šausmīgi traucē, katru reizi apsveru, ka varētu iemest kaut ko un palūgt, lai viņš brītiņu nespēlē, bet tā arī nav izdevies saņemties. Tāpat arī tagad, kad pie mājas tiek būvēta stāvvieta, man šausmīgi traucē, ka apkārt ir troksnis, kamēr spiežu duvju kodu. Un tas ir ļoti jocīgi, jo principā es to kodu varu nospiest pilnīgā tumsā, vispār neko neredzot, vienk. pēc izjūtas. Plus, nav nekādu kreņķu par to, ka būs slikti, ja kļūdīšos, kā ir ar bankomātu. Bet nospiežu to kodu nepareizi vienīgi šajās dienās, kad cauru dienu notiek būvdarbi. Laikam uz dzirdi es tomēr paļaujos daudz vairāk, nekā uz tausti, tāpēc nedzirdot nobrūk kaut kāds mehānisms, tipa, lai taustītu, man ir jādzird, lai cik tas nebūtu jocīgi. Un man arī arvien vairāk traucē troksnis apkārt, nevis tādā "man krīt uz nerviem, ka jūs te kliedzat", bet gan "es jūtos ļoti apjukusi" nozīmē. Bet tas gan ir tiešām tad, ja tās ir nepazīstamas vides vai arī, ja man uz kaut ko īpaši ir jākoncentrējas.

Varbūt jūs varētu nman ieteikt ģimenes ārstu Rīgā, respektīvi, ārstu, pie kura ir reāli pierakstīties kā pie ģim. ārsta. Man tas ir diezgan steidzami, droši vien, būs viena no pirmajām obligāti izdarāmajām lietām, tāpēc gribas sākt vākt informāciju šajā virzienā.

Man nav ilūziju, ka es atradīšu ideālo ātrstu. lai gan, kopš es iepazinos ar savu fizioterapeiti, bišķin ir gan, bet sākumam derētu vienk. ārsts, kurš man neriebjas un nav bezatbildīgs. Man gribas ārstu, kuru pirmkārt, nešausminās manas permanentās veselības problēmas un kurš tāpēc pret manām sūdzībām neizturēsies no sērijas "vai tad kāds brīnums, ka tu jūties slikti?", bet būs ieinteresēts noskaidrot iespējamos cēloņus, ieteikt speciālistus utt, tas ir - man gribas sajūtu, ka es varu aiziet un pateikt, piemēram, "ziniet, jau kādu laiku ir tā, ka man uz ielas regulāri uznāk milzīgs vājums un sajūta, ka gribas apsēsties uz tuvākā soliņa un mazliet pagulēt" un uz to nereaģē "ā, nu ziemā jau visiem tā ir, pagaidīsim, paskatīsimies", bet es negribu arī paniku un moralizēšanu no sērijas "ja tu nedzersi šitās zāles, nomirsi". Man nav nepieciešama uķipuķošanās un auklēšanās, bet ir nepieciešams, lai mani cienītu un nebrēktu par visādiem sūdiem, ar kuriem man nav nekāda sakara. Tāpat ir svarīgi, lai pārāk neuzbāztos ar savu personisko nostāju un dzīves pieredzi.
Vēl man ir diezgan svarīgi, lai ārsts būtu gana informēts par visādām praktiski/tehbniskām lietām un mācētu uzrakstīt normālus nosūtījumus un pareizi aizpildītas receptes (man ir reāla pieredze, ka ārsts to nevar), ideālā variantā vispār es gribētu, ka varu pie sava ģim. ārsta vērsties ar visādiem jautājumiem saistībā ar medicīnas struktūru un to, kā man jākārto lietas, par ko īsti man ir un par ko nav jāmaksā utt. (es vienk. neesmu īsti droša, vai gimenes ārstam ir tas viss jāzina, bet man patiktu, ja būtu un viņš zinātu, citadi es mēdzu justies ļoti muļķīgi, jo man pašai nav iekšu rakties cauri visiem likumiem un noteikumiemn).
Vēl man gribas sajūtu, ka, ja kaut kas akūti ir noticis, es varu piezvanīt un izstāstīt, un tikt rīt arī, ja pieraksts ir pēc divām nedēļām (vienīgais plus manai tagadējai ģim. ārstei, cita lieta, ka no tās tikšanas rīt bieži nav lielas jēgas tāpat).

Vārdusakot, es meklēju atbildīgu un medicīniski izglītotu cilvēku, kas neiet uz darbu izgāzt negācijas un kokmpleksus uz pacientiem.

Laikam gribu mēnesi no debesīm, ne? Bet, ja jums kāds mēnesss nejauši ir padomā, būšu ļoti pateicīga, ja dalīsieties informācijā.

Šodien ir tik brīnišķīga jūra. Lieli viļņi un ļoti silts ūdens. Es briesmīgi priecājos, ka saņēmos pārvarēt savas nosalšanas bailes, jo ūdens tiešām ir silts, turklāt ar visu sajūsmu man izdevās noķert īsto brīdi, kad nākt no tā ārā. Tā kā biju ar E, un es par viņu šitik lielos viļņos mazliet baidījos, palikām diezgan ļoti seklumā, bet, ja tādi viļņi, tad tāpat ir ļoti "es esmu jūrā" sajūta. Niru zem viļņiem, ļāvu tiem sevi nest un vlkt zem ūdens, spiedzu un kliedzu, lai E nelec man virsū un ar zobiem nevelk ārā, bet brīžiem, kad viņa bija mierīga, apķēros viņai ap kaklu un ļāvu sevi vilkt pa ūdeni uz priekšu. Bija tik, tik labi. Kā bērnībā. Tikai labāk. Jo tagad vienmēr ir labāk. Pēc tam sēdēju, skatījos tālumā un ēdu cepumus, mazliet iedevu arī E (piekodināju, lai viņa nekādā gadījumā par to nekad nevienam nestāsta, jo es suņiem saldumus nedodu). Skrējām un plosījāmies. Negribējās iet prom.

Šodienas jūras man pietiks ilgam laikam un tā atceļ visas reizes, kurās man ūdens ir par aukstu vai es esmu par slinku ģērbties.

Bet jā – gaisā jau ir rudens sajūta, kaut arī silti, brīžiem pat ļoti karsti. Tas jau ir septembra dienu karstums, vismaz mazliet.

"Vai literatūras loma pasaulē ir mainījusies?

Jā. Tagadējās paaudzes lasa arvien mazāk. Zinu, ka humanitāro zinātņu fakultātē tie studenti, kas studē literatūrzinātni, nav sevišķi lielā sajūsmā par to, ka kaut kas ir jālasa. Tas var likties paradoksāli, bet tā ir realitāte.

Ko tad viņi no literatūrzinātnes studijām grib?

Grib, lai viņiem caur spēlēm, grupu darbu, rotaļām, šoviem iebaro kaut ko interesantu. Iedomājies, ka vienam jaunam cilvēkam, kura vecākiem mājās nav bibliotēkas, tagad visu semestri būs jālasa Karš un miers, Mērnieku laiki un Zaļā zeme. Attieksme pret informāciju un grāmatām ir ļoti mainījusies."

http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/verdins-ka-izdzivot-poetam-man-nav-ne-jausmas-14064266