Šovakar jūra bija tāda, kāda man patīk vislabāk - zaļganpelēka un vidēji viļņojoša, ne klusa, ne skaļa. Pelēkrozā zemas debesis un silts, mitrs gaiss. Pilnīgs miers, kas izlīdzina visu, kas starp tevi un pasauli jebkad noticis. Vēlāk uz veloceliņa bija gotiska paskata meitene garos melnos svārkos un gariem matiem un mazs puika ar skrituļdēli. Bija jau gandrīz pavisam tumšs, tuvumā neviena cita - tā, it kā viņi abi un es ar suni, un šis maigais, smaržīgais vakars būtu vispilnīgākais, visīstākais brīnums.

Man ir ļoti grūti saprast "kā cilvēki var ticēt Dievam, ja pasaulē notiek tik briesmīgas lietas" nostāju. Man šķiet, ka es vispār tikai tāpēc spēju dzīvot šajā pasaulē, ka es ticu, ka eksistē Dievs un jēga. Un tam nav nekāda sakara ar piederēšanu kādai konkrētai reliģijai. Es vienkārši vienmēr, pat vislielākajos sūdos un visbriesmīgākajā izmisumā, esmu zinājusi, ka šis beigsies, es izturēšu un tikšu ārā, citādi nevar būt. Tikai brīžiem visādi mēsli šai zināšanai ir bijuši virsū tik biezā slānī, ka to gandrīz, gandrīz pilnīgi nogremdējuši. Un tas varbūt izklausās kaut kā nepieklājīgi, bet vienmēr, kad manā dzīvē kaut kas sakārtojas vai mainās uz labu, es esmu ļoti pateicīga un reizē man ir tāda kā "es zināju, ka beigu beigās viss būs labi" sajūta.

Cita lieta, ka līdz tam "beigu beigās" var pagūt piedzīvot visādas briesmas un mokas.

Ok, rokas trīc, nu, ne gluži, bet kopumā šis ir tā kā nedaudz bailīgi, es jau daudz te esmu rakstījusi par tiem aspektiem, kas mani visually impairment bloga sakarā satrauc, sākumā man pat likās, ka visi tie bubuļi ir pārāk briesmīgi, un es vispār neesmu gatava šo nekā publiski izvērst, jo man ir ļoti bail no visādām iespējamām negatīvām sekām, nu, piemēram, ka cilvēki varētu sākt mani identificēt ar slimību vai visādas lietas, ko es daru, neadekvātos veidos sasaistīt ar manām redzes problēmām, bet tad es kārtējo reizi sapratu, ka esmu ļoti nogurusi no satraukšanās par to, ko "cilvēki padomās", jo viņi "padomās" neatkarīgi no tā, ko es darīšu vai nedarīšu,,un es tik tiešām ļoti, ļoti ticu, ka šī ir laba ideja, kas kopumā varētu veicināt informētības un izpratnes veidošanos sabiedrībā, jo tieši to trūkums, kā arī klusums publiskajā telpā, manā skatījumā, lielā mērā ir par cēloni tam, kāpēc Latvijas situācija cilvēkiem ar nopietnām redzes problēmām ir tik neatbalstoša un nedraudzīga. Un es negribu sēdēt stūrī un činkstēt, negribu nomētāt akmeņiem svešu siltumnīcu, kamēr pati neko nemēģinu izaudzēt. Un šobrīd tas, ko es varu darīt, lai lietas mainītos, ir stāstīt par sevi, dalīties savā pieredzē, kā arī visā tajā, ko es saistībā ar šo esmu izpētījusi, atklājusi un izdomājusi. Un, galu galā, es tiešām domāju, ka arī latviešu valodā šādi blogi ir vajadzīgi, ja neviens cits tos neraksta, kas man cits atliek? Mani ļoti daudz kas nepatīk un "es neesmu ar mieru", ka tas tā turpinās, he, he, bet tieši tāpat man ir ļoti daudz pozitīva un priecīga, ar ko šī visa sakarā dalīties. (tas, par ko es baidos visvairāk, ir, ka no malas es varētu izklausīties agresīva vai činkstoša - man gribas, lai izdotos šo visu veidot ne par maigu, ne par skarbu - proti, daudz kas galīgi nav pareizi, un tas nav tolerējams vai pieņemams par normālu, bet veidi, kā risisnāt un mainīt, ir pašos pamatos saistīti ar vēlēšanos un gatavību uz atklātu sarunu un problēmjautājumu aktualizēšanu un iedziļināšanos tajos, nevis ar dusmām un tukšu bļaustīšanos.

Un jā - kopumā ideja šim visam ir mega grandioza (kā jau visas manas idejas un plāni)- proti, ar laiku ir doma šo tulkot angļu valodā, lai varētu popularizēt arī ārpus Latvijas, un arī šeit to visādi reklamēt un padarīt pēc iespējas visiem pamanāmu un pieejamu, jo es noteikti negribu, ka tas paliek šaurā lokā un to lasa tikai cilvēki, kam šīs lietas ir personiski aktuālas - es ļoti gribētu, lai šī tēma aktualizējas sabiedrībā kopumā. Bet ar kaut ko ir jāsāk. Un es tiešām ļoti priecātos dzirdēt viedokļus, ieteikumus un norādes uz to, ka kaut kas te galīgi neliekas ok, ja tas tā ir, jo nu, es visādu praktiski tehnisku lietu ziņā vispār esmu pilnīgs murmulis. Pagaidām te arī ir ļoti maz ierakstu, bet, kamēr šis nav publiskots, protams, man nav baigās motivācijas slepenībā rakstīt. Nu un jā - es pasludinu šodienu par svinīgu bloga atklāšanas dienu! :)

http://will-to-regard.tumblr.com

Paldies, saccharomyces , par ideju šim un visādu praktisku palīdzību!