Šis ir ļoti citādāk, nekā es biju iztēlojusies, bet ir vēl daudz, daudz labāk. Paldies, ka jūs man esat.

Ilgi nevarēju aizmigt un skatījos nakts mākoņos aiz loga. Tā ir viena no visskaistākajām lietām par būšanu šeit – iešana gulēt un mošanās ar mākoņiem. Ļoti gribas uzrakstīt par vakardienu. Bet tai ir grūti atrast pareizos vārdus, tai piemīt mirdzošais, caurspidīgais klusums, kāds raksturīgs lielajām lietām, tā “nekas vairs nav jāsaka” sajūta.
Un tomēr – vakar no rīta es pamodos ar jau iepriekš paredzēto slikto dūšu (mana parastā uztraukuma blakne). Vienbrīd man likās, ka diena būs neglābbjami sabojāta, jo mocīties ar nepārejošu nelabumu (vēl jo vairāk, ja it kā sapoti, ka patiesībā jau tev nekas nekaiš, bet slikti ir tāpat) ir diezgan briesmīgi. Bet tad es pavisam skaidri nolēmu, ka es šo vairs negribu, negribu bojāt savas dzīves svarīgos brīžus ar šito sviestu – tad nu es gan iedzēru Leldes piedāvātās pretnelabuma zāles, gan arī ļoti apzināti domāju, ka es tiešām negribu, ka man ir slikti, ka man nav par ko justies tā, ka es gribu vemt – un tas patiešām palīdzēja. Es dienas gaitā pat spēju ēst. Es zinu, ka tas var izklausīties smieklīgi, bet priekš manis kaut kas nebijis – ja jādīlo milzīgi stresi, es parasti neēdu, es mokos ar sliktu dūšu.
Diena līdz pasākumam tika pavadīta ļoti jauki un mierīgi – sarunājoties, spēlējot monopolu un ēdot picu.
Kaut arī visu dienu lija, uzvilku kleitu, un Trusī man nebija auksti. Trusis, kurā es nekad iepriekš nebiju bijusi, izrādas ir brīnišķīga vieta – vismaz šim pasākumam noteikti, es tur jutos tik labi, nezinu, kaut kā gandrīz maģiski “ īstajā vietā” . Tā ir mana kopsajūta par pasākumu – viss bija tik ļoti tā, kā tam bija jābūt, tā, kā es gribēju, kaut arī es iepriekš nemaz īsti nezināju, kā tieši es gribu. Man izdevās pateikt puslīdz visu, ko biju iecerējusi, lasīt bija reizē viegli un grūti (proti, es jutos daudz drošāk kā agrāk, vienkārši skaļi lasīt ir grūti – es tiešām nogurstu, bet bija vērts nogurt, jo viss izdevās ok – bez stulbām pauzēm, bīdot lapas, un aizķeršanās), viss, ko teica A un R arī bija jauki (vēlāk gan sāku domāt, vai es viņus pārāk bieži nepārtraucu ar saviem komentāriem, bet nu, “ pieklājība ir īpašība, kas man nepiemīt” . Un mūzika arī man ļoti patika. Un pēc tam bija sarunas, puķes un prieks. Un nebija neviens darvas piliens mucā – bija man mīļie cilvēki un dažādi citi jauki cilvēki, nevienas skumdinošas vai citādi slikti justies liekošas klātbūtnes. Par pašu pasākumu līdzīga sajūta kā tajā teicu par grāmatas tapšanu – grūti noticēt, ka tiešām svarīgās lietas dzīvē reizēm var notikt tik skaisti un viegli.

Par grāmatu – es jau esmu daudz rakstījusi, kā es par to jūtos, bet tagad, skatoties uz reālo “ grāmatu” - es pagaidām nespēju nekādas savas jūtas un domas skaidri formulēt, bet tā ir ļoti liela sajūta, un tajā lielā mērā ir tas pats mirdzošais klusums, kas piemīt vakardienai.

Un bija tik kruti rakstīt grāmatā trusim no katrīnas. Es vispār biju domājusi nevienam neko nerakstīt, bet beigu beigās izpaudos no sērijas " man ir pieci gadi, un man rokās ir nonācis papīrs un pildspalva" .

Es esmu princese uz zirņa. Sabiedriskajā transportā principā nekad neguļu, bet šodien man tik ļoti nāca miegs, ka jau trolejbusā uz centru likās, ka aizmigšu, un mans plāns bija gulēt ceļā uz Liepāju visas trīs stundas, bet es nekādi nevarēju iekārtoties: vienā pozā man sāpēja mugura, citā spieda galvu, vēl citā kājas nevarēju ērti izstiept vai traucēja soma. Ja man nāktu miegs mazliet vairāk vai citādi, es droši vien nolūztu tāpat, bet šis bija just briesmīgu noguruma sajūtu un izmisumu par to, kā gribas gulēt, bet tas nav iespējams, jo viss pārāk traucē. Pa brīžiem gan man tāpat klanījās galva, un es pat īpaši necentos to pārvarēt. Totāli esmu par to, ka trolejbusā vajag ērtus datorgaldus un starppilsētu autobusos gultas. :D