pelnufeja
10 June 2014 @ 12:59 am
 
Bet man tiešām liekas šausminoša doma par to, cik lielā mērā mūsu sabiedrība ir gatava tolerēt visāda veida vardarbību - gan aktīvu, gan pasīvu. Sākot jau ar visiem sviestiem par to, ka izvarošanas upuris, ļoti iespējasm, pats ir vainojams, jo nu, vajag taču padomāt, ar kādiem cilvēkiem pavada laiku. Un skaidrs, ka var saprast, ka lielā mērā šo absurdu izraisa iluzorā drošības sajūta "es tā nedaru/neuzvedos, mans bērns tā neuzvedas - ar mums tas nevar notikt", bet tāpat es nevaru saprast (drīzāk negribu saprast) cilvēku aitiskumu un ietiepšanos neredzēt, kā ir, jo tā ir vieglāk. Ir tik briesmīgi iedomāties par visiem potenciālajiem seksuālas vardarbības upuriem, kas nevērsīsies pēc palīdzības, tāpēc, ka vaina un kauns jau tāpat ir pāri plūstoši, un uz šāda fona tas tikai vairojas, jo, zinot, kāda ir daļas sabiedrības nostāja, var pat nebūt īsti iespējams sev pateikt “šī mana sajūta ir iracionāla, nekas tāds nevar būt mana vaina”.
Tad visa veida diskriminācijas, kurām uz nebēdu tiek taisītas atmaskas, jo “cilvēki taču baidās, Latvija ir nabadzīga, postpadomju situācija, blāblāblā”.
Savukārt tad, kad tu pasaki kādam, kurš divus vārdus nesaprot latviski, ka krieviski principā nerunāsi, tūlīt atrodas kāds, kurš ir gatavs izlamāt tevi no panskām par nepieklājību un nosaukt par fašistu.

Kāpēc mēs tērējam tik daudz enerģijas, lai aizbildinātu vardarbību un bezatbildību, un tik maz, lai novērstu?
 
 
pelnufeja
10 June 2014 @ 02:32 pm
 
Moš, viņi man nepiešķirs statusu, jo es sāku sūdzēties par viņu darbiniekiem, pirms esmu turp aizgājusi. Proti, man galīgi neliekas ok, ka jautāta "cik ilgu laiku šis process paņems?", darbiniece atbild "nu, tad jau redzēs". Nerunājot jau par to, ka es uzskatu, ka šis ir pilnīgs absurds - ja ir skaidrs, ka man nekļūs labāk, nafig man ir jāķēpājas ar šito katru gadu, un tad pat tev ir jājūtas tā, ka "nu, nez, vai tev to statusu piešķirs". Tas ir diezgan pazemojoši un rada tādu bezspēcības sajūtu. Un es reāli nezinu, ko es te varētu darīt - jo man tiešām, arī atceroties, kā viņi pret mani izturējās pagājušajā gadā, liekas, ka tādi cilvēki tur vienk. nedrīkst strādāt, nez, par šito toč būtu publiski jārunā, nezinu tikai kāds būtu vislabākais veids - bet es domāju, ka sabiedrība būtu jāinformē, kā šīs lietas notiek.

Un es zinu, ka man ir potenciāls izklausīties no sērijas "es esmu slima, man viss pienākas", bet tad, kad es iedomājos par kādu, kas savā mikrovidē nav saņēmis tik brīnišķīgu atbalstu un iedrošinājumu kā es, un tad vēl viņam ir jākontaktējas ar tādiem mūdžiem, kas tev pasaka, ka tu esi liekēdis un parazīts, man ir pilnīgi vienalga, kā tas izklausās, es esmu gatava izdomāt kaut ko, lai šādiem cilvēkiem neizdotos tik vienkārši get away with something like that, es tiešām jūtu sevī misijas apziņu. Viņiem taču būtu jāizturas normāli un jāpasaka, kur tu vari vērsties pēc palīdzības, ja tev tā ir vajadzīga, nevis, ka tava komunikācija ar redzīgo pasauli ir beigusies.
 
 
pelnufeja
10 June 2014 @ 11:40 pm
 
Es esmu ļoti apņēmusies neuztraukties un vienkārši priecāties. Bet tomēr es jau sāku uztraukties. Šis ir kā bērnībā, tikai daudz, daudz labāk. Nezinu, kā pirms dzimšanas dienas. Un man taču būs kaut kas jārunā un tā. Es tiešām ceru, ka piecu dienu laikā mani nenoēdīs uztraukums.

Var taču kādreiz kaut kas būt vienkārši viegli un priecīgi.