Bet man tiešām liekas šausminoša doma par to, cik lielā mērā mūsu sabiedrība ir gatava tolerēt visāda veida vardarbību - gan aktīvu, gan pasīvu. Sākot jau ar visiem sviestiem par to, ka izvarošanas upuris, ļoti iespējasm, pats ir vainojams, jo nu, vajag taču padomāt, ar kādiem cilvēkiem pavada laiku. Un skaidrs, ka var saprast, ka lielā mērā šo absurdu izraisa iluzorā drošības sajūta "es tā nedaru/neuzvedos, mans bērns tā neuzvedas - ar mums tas nevar notikt", bet tāpat es nevaru saprast (drīzāk negribu saprast) cilvēku aitiskumu un ietiepšanos neredzēt, kā ir, jo tā ir vieglāk. Ir tik briesmīgi iedomāties par visiem potenciālajiem seksuālas vardarbības upuriem, kas nevērsīsies pēc palīdzības, tāpēc, ka vaina un kauns jau tāpat ir pāri plūstoši, un uz šāda fona tas tikai vairojas, jo, zinot, kāda ir daļas sabiedrības nostāja, var pat nebūt īsti iespējams sev pateikt “šī mana sajūta ir iracionāla, nekas tāds nevar būt mana vaina”.
Tad visa veida diskriminācijas, kurām uz nebēdu tiek taisītas atmaskas, jo “cilvēki taču baidās, Latvija ir nabadzīga, postpadomju situācija, blāblāblā”.
Savukārt tad, kad tu pasaki kādam, kurš divus vārdus nesaprot latviski, ka krieviski principā nerunāsi, tūlīt atrodas kāds, kurš ir gatavs izlamāt tevi no panskām par nepieklājību un nosaukt par fašistu.
Kāpēc mēs tērējam tik daudz enerģijas, lai aizbildinātu vardarbību un bezatbildību, un tik maz, lai novērstu?
Tad visa veida diskriminācijas, kurām uz nebēdu tiek taisītas atmaskas, jo “cilvēki taču baidās, Latvija ir nabadzīga, postpadomju situācija, blāblāblā”.
Savukārt tad, kad tu pasaki kādam, kurš divus vārdus nesaprot latviski, ka krieviski principā nerunāsi, tūlīt atrodas kāds, kurš ir gatavs izlamāt tevi no panskām par nepieklājību un nosaukt par fašistu.
Kāpēc mēs tērējam tik daudz enerģijas, lai aizbildinātu vardarbību un bezatbildību, un tik maz, lai novērstu?
4 comments | Leave a comment