Moš, viņi man nepiešķirs statusu, jo es sāku sūdzēties par viņu darbiniekiem, pirms esmu turp aizgājusi. Proti, man galīgi neliekas ok, ka jautāta "cik ilgu laiku šis process paņems?", darbiniece atbild "nu, tad jau redzēs". Nerunājot jau par to, ka es uzskatu, ka šis ir pilnīgs absurds - ja ir skaidrs, ka man nekļūs labāk, nafig man ir jāķēpājas ar šito katru gadu, un tad pat tev ir jājūtas tā, ka "nu, nez, vai tev to statusu piešķirs". Tas ir diezgan pazemojoši un rada tādu bezspēcības sajūtu. Un es reāli nezinu, ko es te varētu darīt - jo man tiešām, arī atceroties, kā viņi pret mani izturējās pagājušajā gadā, liekas, ka tādi cilvēki tur vienk. nedrīkst strādāt, nez, par šito toč būtu publiski jārunā, nezinu tikai kāds būtu vislabākais veids - bet es domāju, ka sabiedrība būtu jāinformē, kā šīs lietas notiek.

Un es zinu, ka man ir potenciāls izklausīties no sērijas "es esmu slima, man viss pienākas", bet tad, kad es iedomājos par kādu, kas savā mikrovidē nav saņēmis tik brīnišķīgu atbalstu un iedrošinājumu kā es, un tad vēl viņam ir jākontaktējas ar tādiem mūdžiem, kas tev pasaka, ka tu esi liekēdis un parazīts, man ir pilnīgi vienalga, kā tas izklausās, es esmu gatava izdomāt kaut ko, lai šādiem cilvēkiem neizdotos tik vienkārši get away with something like that, es tiešām jūtu sevī misijas apziņu. Viņiem taču būtu jāizturas normāli un jāpasaka, kur tu vari vērsties pēc palīdzības, ja tev tā ir vajadzīga, nevis, ka tava komunikācija ar redzīgo pasauli ir beigusies.