Lasot Stepes vilku, visu laiku jutu tādu kā neskaidru kamolu velkamies kaklā. Tas laikam saistīts ar to, ka šo lasu otro reizi un man ir tik ļoti jādomā, kāds cilvēks es tolaik biju, un vēl par to, ka tad man bija tikai grāmatas, ka lielāko daļu manas dzīves man ir bijušas tikai grāmatas. Tas, protams, kaut kādā ziņā ir vareni, lielā mērā viss izlasītais ir veidojis to cilvēku, kāds es tagad esmu, manu vērtību sistēmu, es domāju, ka arī skolu, kurā man, maigi izsakoties, gāja ne pārāk labi, es pabeidzu tikai, jo bieži varēju izbraukt tāpēc, ka biju daudz lasījusi. Bet tajā pašā laikā man negribas to kaut kā romantizēt, tāda dzīvošana literatūrā ir ļoti vientuļa, un grāmatu varoņi nav dzīvi cilvēki, nav tava ģimene vai draugi, grāmatu varoņiem tu neko nenozīmē, lai arī cik daudz tie tev nebūtu iemācījuši par pasauli un pašam par sevi.
Un tagad, lasot otrreiz Stepes vilku, ļoti skaidri apjaušu, ka īstenībā jau neko daudz tās teorētiskās lietas nedod, kamēr tām nav reāla seguma. Bet ir tik interesenti sevi vērot: tas, kā es tagad šo tekstu izlasu un uztveru, liek man noticēt, ka es esmu mazliet paaugusies.