Man noteikti gāja labāk, nekā iepriekšējā reizē, bet neesmu droša, ka pietiekami labi. Sapratu, ka mana angļu valoda ir ievērojami uzlabojusies salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi, kad kārtoju šo eksāmenu - es sapratu visu, ko lasīju un klausījos, bet rakstīšanas daļā man bija sajūta, ka par tēmu varētu uzrakstīt vēl vismaz tikpat daudz, ja atļautie vārdi jau nebūtu pārsniegti, bet tehniski bija diezgan ļoti grūt, un es satraucos, ka tieši tehniskas lietas varētu mani iegāzt, bet nu - par to es atkal padomāšu jūlijā, kad būs rezultāti.
Vispār šī ir viena no visdīvainākajām dienām manā dzīvē. Gandrīz pilnīgi bez panikas, pat bez uztraukuma. Un man šajā dienā ir bijis neaprakstāmi mierīgi un neaprakstāmi skumji, pirms mutvārdu daļas, pārbraukusi mājās, raudāju aiz milzīga žēluma, bet, nevis pret sevi, bet gan par to, kā viss ir, kāda ir šī pasaule, cik tā ir pavirša un "nepiemērota" dzīvošanai tajā, un aiz sajūsmas par to milzīgo tukšumu, kurā tu paliec ar savām izvēlēm – man vairs nav spēka, un man ir apnicis viss šis absurds, vai arī – man ir apnicis, un tāpēc ir kaut kas jāmaina, man vairs nav spēka, ka ir tik slikti. Tāpat visu dienu kāpj kaklā kamols, atceroties, kā sieviete, kas vadīja rakstu daļu, noņem no sienas pulksteni un novieto uz galda man priekšā, atbalstot pret no grāmatām izveidotu konstrukciju, lai es varētu to redzēt, un dara to ar tik klusu un neuzbāzīgu iejūtīgumu, it kā tā būtu pati ierastākā lieta, ko darīt, un ne es, ne kāds cits nebija viņai to lūdzis, man likās, ka es varētu viņai aiznest puķes vai apskaut, nevis tāpēc, ka man būtu bijis svarīgs tas pulkstenis, es biju tik iegrimusi darbā, ka man nebija laika tajā paskatīties ne vienu reizi, bet gan tāpēc, ka es esmu pārliecināta, ka šis cilvēkiem piemītošais klusais maigums, ļoti iespējams, ir tas, kas pasauli notur.
Un, protams, ka šī ir viena no visdīvainākajām dienām manā dzīvē, jo mutvārdu daļā es runāju visos uzdevumos, es runāju – tas vien jau ir vareni un progress, salīdzinot ar agrākiem pārbaudījumiem.
Vispār šī ir viena no visdīvainākajām dienām manā dzīvē. Gandrīz pilnīgi bez panikas, pat bez uztraukuma. Un man šajā dienā ir bijis neaprakstāmi mierīgi un neaprakstāmi skumji, pirms mutvārdu daļas, pārbraukusi mājās, raudāju aiz milzīga žēluma, bet, nevis pret sevi, bet gan par to, kā viss ir, kāda ir šī pasaule, cik tā ir pavirša un "nepiemērota" dzīvošanai tajā, un aiz sajūsmas par to milzīgo tukšumu, kurā tu paliec ar savām izvēlēm – man vairs nav spēka, un man ir apnicis viss šis absurds, vai arī – man ir apnicis, un tāpēc ir kaut kas jāmaina, man vairs nav spēka, ka ir tik slikti. Tāpat visu dienu kāpj kaklā kamols, atceroties, kā sieviete, kas vadīja rakstu daļu, noņem no sienas pulksteni un novieto uz galda man priekšā, atbalstot pret no grāmatām izveidotu konstrukciju, lai es varētu to redzēt, un dara to ar tik klusu un neuzbāzīgu iejūtīgumu, it kā tā būtu pati ierastākā lieta, ko darīt, un ne es, ne kāds cits nebija viņai to lūdzis, man likās, ka es varētu viņai aiznest puķes vai apskaut, nevis tāpēc, ka man būtu bijis svarīgs tas pulkstenis, es biju tik iegrimusi darbā, ka man nebija laika tajā paskatīties ne vienu reizi, bet gan tāpēc, ka es esmu pārliecināta, ka šis cilvēkiem piemītošais klusais maigums, ļoti iespējams, ir tas, kas pasauli notur.
Un, protams, ka šī ir viena no visdīvainākajām dienām manā dzīvē, jo mutvārdu daļā es runāju visos uzdevumos, es runāju – tas vien jau ir vareni un progress, salīdzinot ar agrākiem pārbaudījumiem.
8 comments | Leave a comment