Vienmēr ir ļoti grūti pateikt par sevi kaut ko labu, nu, tur "kādas ir tavas labākās īpašības?" un tamlīdzīgi. Kaut arī es sev kopumā patīku arvien vairāk, nosaukt atsevišķas īpašības man vēl aizvien ir ļoti grūti, bet ir kāda man piemītiša spēja, ko es tiešām uzskatu par ļoti vērtīgu un priecājos, ka man tā piemīt, un man nav grūti to uz sevi attiecināt, proti, es, lasot tekstu, pietiekami ļoti spēju distancēties no autora klatbūtnes, un lielākoties priecāšanos par tekstu netraucē, ja man teksts tiešām patīk, arī autora pazīšana personiski un pat viņa uzskatīšana par kretīnu. Pat tad, kad es gribēju mest miskastē Ogriņa grāmatas, tas nebija ar sajūtu "tu man riebies, un man riebjas arī tavi dzejoļi", bet gan - būtu forši, ja man nebūtu mājās nekādas ar šo cilvēku saistītas lietas. Patiesībā laikam es varu atcerēties tikai vienu situāciju, kad distancēties nebija iespējams.
Njā, gan jau, ka labestīgums un draudzīgums ir svarīgākas īpašības, bet par tām ir grūtāk pašam spriest, tb – es jau varu sevi uzskatīt par draudzīgu, bet citiem var tā nelikties, galu galā citi man ir gana bieži teikuši, ka es izskatos naidīgi noskaņota (lai gan pēdējā laikā vairs nē, bet es salīdzinosi maz esmu ar cilvēkiem, varbūt tāpēc arī neviens nav man atgādinājis, ka mana sejas izteiksme bieži ir naidīga). Lai gan kaimiņi, ļoti iespējams, šo no manis starojošo naidīgumu ir ievērojuši, jo, man šķiet, ka viņi izvairās, pat tad, ja esmu bez suņa, bet varbūt tas ir tāpēc, ka es kāpņu telpā dziedu un sarunājos ar sevi, varbūt tās ir īstās naidīguma atslēgas?