Ir grūti kaut kādas lietas nosodīt, iedomājoties, cik intensīvas ir sāpes, kurās ir jādzīvo cilvēkam, lai viņš gribētu kādam nodarīt pāri. Apzināti vai mazāk apzināti. Ir taču tik daudz veidu, kā to izdarīt. Cik tas ir bēdīgi, ja tas ir palicis par vienīgo vai vienu no nedaudziem veidiem, kā spēt kaut ko just vai piedzīvot. Un to tiešām ir grūti nosodīt, ja tu saproti šo sajūtu no iekšpuses, zini, cik tā ir briesmīga un iztukšojoša, pat ja tu nemaz nesāc to realizēt. Un tad es domāju – nez, kur ir āķis, kur ir tas punkts, kurā sāpes var sākt vērsties par kaut ko pavisam citu, kur tām vairs nav sevi jāvairo.

Šodien, braucot autobusā, kad biju galīgi izbesījusies par to, vik lēni tas kustas uz priekšu un cik bieži apstājas, sērīgi nolūkojos uz garāmbraucošajām mašīnām un nodomāju, ka varētu kāpt ārā un atlikušo ceļu stopēt, mana pagātnes stopēšanas pieredze kopumā ir ļoti pozitīva, izņemot to reizi Lietuvā, kad stopēju kopā ar Inesi, un kaut kāda sieviete apstājās tikai, lai pateiktu, ka mūs nekut nevedīs, pajautātu, uz kurieni mēs dodamies, un piebilstu, ka stopēšanu neatbalsta. Bet, ja es tagad vēl arī sāktu viena pati stopēt, tad pasaule varētu sacīt, ka es esmu zaudējusi pēdējās veselā saprāta drumslas. Bet tiešām, ja es būtu mazliet vairāk komunikabla, es to darītu.