Mana izteiksmes spēja ir reducējusies tiktāl, ka ikreiz, kad man gribas uzrakstīt, ka kaut kas ir sāpīgi, es saprotu, ka esmu gandrīz pilnīgi zaudējusi prasmi sāpīgumu skaisti un veikli aprakstīt. Principā viss, ko ir iespējams pateikt, ir, ka sāpes ir sāpīgas. Un izskatās oranžas starp sarkanu.

Pēdējās pāris naktis es ļoti intensīvi redzu visādus sapņus, kā rezultātā, pamostoties man ir tāda sajūta, it kā es būtu pavadījusi tajos sapņos divreiz ilgāku laiku, nekā tas patiesībā izrādās, kad paskatos pulkstenī, savukārt, atpūtusies es nejūtos principā vispār. Pēdējā sapnī bija augsne un honeybee, un mēs ēdām brūklenes un cepumus, ko varētu uzskatīt par patīkamu tikšanos, bet lielākoties tajā sapņu maratonā ir pilnīgi sveši cilvēki un visāda neizprotama huiņa, ko man principā nav ne mazākās intereses ne skatīties, ne tajā piedalīties, es labāk gulētu.

Es nesaprotu, kā cilvēki tiek galā ar sadzīviskām lietām. Nu, tur gatavo ēst regulāri un normālas maltītes, regulāri iznes miskasti, nevis sagaida brīdi, kurā visa virtuve jau atgādina milzu miskasti, nomazgā traukus, izsūc grīdu utt. Man tam vienkārši neatliek laika un spēka. Un tagad nav runa par aizņemtāku vai neaizņemtāku ikdienas režīmu, tā vienmēr ir bijis. Un, kopš es sev esmu atzinusi, ka man riebjas gatavot, man tas arī vairs galīgi nepadodas, piedeg pat pildītās pankūkas, kuras vajag tikai uzsildīt. Man ēstgatavošana ir sagādujusi prieku tikai posmos, kad esmu gatavojusi citiem, T vai Jasmīnai. Un tad jau tu arī sev īsti neuzdod jautājumu "varbūt es varētu to nedarīt?". Un es skaidri zinu, ka tikai tāpēc, ka man ir sajūta, ka šīs tomēr nav manas mājas, un man ir jārespektē, ka netīru trauku kalns izlietnē nebūs ok, es tos traukus laiku pa laikam nomazgāju, bet tas ir vienīgais iemesls, citādi sakrātos kalns, kas pēcāk būtu jāmazgā vairākas stundas. Nez, šis viss par mani liecina kaut ko ļoti sliktu?

(ā, nu, tikko pati sapratu; liecina to, ka es neesmu nekāda sieviete, jo man taču dabiski būtu jāgrib visas šīs lietas darīt, nevis jājūtas ok, ka dzīvoklis izskatās pēc pilnīgas miskastes, un nav jau tā, ka es negribu un man nav spēka nekam, es gribu visu citu iespējamo, tikai ne šīs lietas. )

Un mamma vienmēr apgalvo, ka viņai riebjas un traucē netīri trauki un viskautkas cits tamlīdzīgs, kas laikam ir mājiens, ka man netraucē – man ļoti traucē, bet ne tik ļoti, lai es spētu saņemties ko darīt lietas labā.

Un par tiem traukiem tad štrunts, tas nav tik svarīgi, tas, kas mani tiešām ļoti traucē un izraisa milzīgu diskomfortu, ir, ja grīda nav gana tīra, lai varētu staigāt basām kājām, sēdēt un apgulties uz tās, bet man nekād tādu nav izdevies uzturēt. Tas man ļoti patīk šeit - nav auksti un grīdas ir tīras.