Bērnība

citi bērni jau gulēja
kamēr es zīmēju pēdējo melno punktu
uz bizbizmārītes platās sarkanās muguras
vilku beidzamo zelta staru
bālganām piena plēvei līdzīgām debesīm
piekārtai saulei jau toreiz
man nogura rokas cenšoties salipināt
plastilīna zaķus un lapsas
(vēl tagad starp pirkstiem jūtu
pēc guašām smaržojošu lipīgumu
ko tā arī nav izdevies nomazgāt)

viņi nāca naktīs
rudi brūni un pelēki bezformīgi ķēmi
šņākdami ielīda starp palagiem
lai atriebtos par to ka
manas rokas bijušas par kuslu
lai iemīcītu viņos dzīvību
par to ka man trūcis iztēles
lai viņu staipīgajos apveidos saskatītu līksmus meža iemītniekus
kas ķepās satvēruši burkānu vai groziņu

vēlāk piešķīru viņiem melnu un baltu miesu
naksnīgā šaha partijā
lai spēlē līdz aizmieg

Man reizēm ir ļoti grūti saprast, vai kaut kādas lietas, ko es nolemju darīt, ir nepieklājīgas vai arī pilnīgi normālas, vienkārši agrāk man nebūtu pieticis drosmes. Principā jau es labi saprotu, ka pieklājība ir subjektīvs jēdziens, un parasti vados pēc pašpieņemtiem pieklājīguma standartiem, tomēr ar lietām, kuras vēl nekad agrāk nav darītas, rodas šaubas, vai nejauši nepastāv iespēja izdarīt kaut ko tādu, par ko visiem liksies: "ārprāts, šis gan bija briesmīgi".

Jocīgi, gribas tikai sāļas lietas, nekādus saldumus. Tikai "sāļos saldumus", kā es tos dēvēju.

Murakami varone, kura stāsta savam miļākajam, ka bērnībā māte viņu situsi vai ieslēgusi skapī ikreiz, kad pieķērusi runājam ar sevi, liek atcerēties, ka mani arī mamma bērnībā reiz tā pieķēra. Skaidri atceros, ka tobrīd tv rādīja kādu teātra iestudējumu, kādu tieši, gan vairs neatceros, viņa ienāca istabā un tajā savā briesmīgajā pārmetumu tonī pajautāja "tu runā pati ar sevi?". Nekas cits arī nebija vajadzīgs, es nekad vairs citu klātbūtnē ar sevi nesarunājos. Es toreiz jutos tā, it kā viņa mani būtu pieķērusi darām kaut ko ārkārtīgi apkaunojošu un nicināmu. Vienatnē, protams, es turpināju šo netikumu piekopt, daru to joprojām. Nevaru iedomāties, kā es dzīvotu bez runāšanas ar sevi. Man bieži pietrūkst komunikācijas, vienkārši es domāju visādas lietas, un tad man par tām kādam gribas izstāstīt, un, izrunājot tās skaļi, es varu iegūt mazu daļiņu no sarunāšanās sajūtas. Reizēm es ar sevi balsī sarunājos arī, kad staigāju ar suni, vakaros, kad jau ir tumšs, gan gadās, ka neesmu laikus pamanījusi, ka kāds nāk pretī, tad ir mazliet tā kā neērti, bet mierinu sevi ar domu, ka mani jau te neviens nepazīst, vai, pat ja pazīst, te nevar būt nekādi man potenciāli svarīgi cilvēki, kas varētu nejauši izdzirdēt kādus noslēpumus. Kad man bija visādu slimīgu baiļu un paranoju laiks, man mēdza likties, ka kāds stāv aiz dzīvokļa durvīm un noklausās, ko es runāju, es mēdzu iet un pārbaudīt, līdzīgas bailes mani mocīja arī terapijā, bet es nesaņēmos terapeitei pateikt, ka varbūt vajadzētu pārbaudīt, vai gadījumā kāds nestāv aiz durvīm.
Bet principā, tā kā es apzinos, ka sarunājos pati ar sevi, nevis ar kādu citu, pat ja runāju dialoga formā, un apzinos, ka ir situācijas, kad tas nav pieņemami, es vispār nesaprotu, kas tur būtu slikts. Man tas palīdz koncentrēties. Es skaļi komentēju arī visādas lietas, ko lasu, reizēm es lasu skaļi. Arī, rakstot pati, es rakstīto bieži lasu balsī, man vienkārši tā ir daudz vieglāk. Varbūt tieši tas arī ir būtiskākais iemesls, kāpēc es nekad neesmu varējusi rakstīt, kad telpā ir vēl kāds, pat ja tas otrs ir apsolījis uzvesties ļoti klusi zinot, ka man ļoti traucē visādi trokšņi. Lai uz kaut ko koncentrētos, man ir ar sevi jārunā.