Pamodos pussešos un sāku aiz garlaicības bakstīt suni (kāpēc tad mums vispār ir mājdzīvnieki, ja ne tiem gadījumiem, kad ir garlaicīgi un nenāk miegs), bet sunim briesmīgi nāca miegs, un viņš nemaz negribēja ar mani runāties. Vispār es laikam būšu saslimusi (parasti jau arī sakarīgu iemeslu, lai tik agri dabiski pamostos, nav). Deguns ciet, karsti, gribēju pievienot arī sāpošos ceļus, bet laikam nav saistīti (vienkārši pirms pāris dienām es kārtējo reizi savas dzīves laikā aiz kaut kā aizķēros un, nākot ārā no kaņepes, vareni nožāvos uz asfalta, kāpēc man tagad ir ļoti skaists violets zilums un kreisā ceļa.Varētu mazliet pagaidīt, tad aiziet uz zooveikalu, kas šodien ir obligāti jāizdara, un tad nākt mājās gulēt, bet man liekas, ka šī ir tāda slikti jušanās, kurā pagulēt būs grūti, atliek cerēt, ka ne tik slikta, lai būtu iespējams dienu pavadīt kaut cik produktīvi.

tu vienmēr esi nojautis ka tikai plēksnēs
sašķēlies laiks plandās pa liedagu putnu
izskatā un kliedz pilsētai zem ādas dzīvo briesmoņi
sadedzinājuši pēdējo gaismu tie izkaisa
lapas un pakarina zvaigznes pie griestiem
(tās maldīgi liek domāt par citām mirdzošām
piedzimšanām citās realitātēs)
patiesībā tas kam tu tik ļoti tici
ir tikai atspīdums
glāzē vai pudeles lauskā

mēs nevaram izkļūt ārā no šīs pilsētas
kas apaugusi mums apkārt kā miesa
naktīs nevaram aizmigt tikai izstiepuši rokas zināt
ka tumsā mīt čūska un klausīties radio
cerībā cauri šņākoņai
saklausīt
pazīstamu balsi

Laikam man ir temperatūra, klausoties Murakami, aizmigu, tas ir sapratu, ka man ir tik karsti un grūti, ka es vairs nevaru nosēdēt, un gāju atgulties cerībā, ka tas drīz pāries. Jācer, ka drīz patiešām pāries - slimot tad, kad tu esi izaudzis no skolas, turklāt vēl viens pats mājās, nav nekādas jēgas. Un liekas, ka ārā ir lijis un kļuvis silts, bet man nebūs spēka iet normālā pastaigā ar suni. Šoreiz es būšu prātīga, es apzinos, ka šis nav dabisks karstums, tā jau es reiz pamodos nakts vidū, sapratu, ka ir tik karsti, ka nevar izturēt, un gāju staigāties ar suni, kaut arī ārā bija sniegs un mīnusi. (cik atceros, tas īpaši labi nebeidzās.) Nekam prātīgam laikam spēka vairs nebūs, varētu pavadīt vakaru, ēdot saldējumu un skatoties tv, par tv gan, tā kā to nemēdzu skatīties, nezinu, vai tur vispār rāda kaut ko tādu, ko būtu vērts redzēt, bet citādi plāns izklausās idilliski.

O, tv, skatos talantu fabriku un paralēli lasu cibu. Pirms saldējuma ēšanas uzsildīju lēcas un sagriezu tomātus (vispār pākšaugi ir viena no visforšākajām lietām pasaulē). Ceru izvilkt līdz vieniem, jo tad rādīs medikopteru (to es skatījos bērnībā). Un tā kā starp talantu fabriku un medikopteru būs nekā personīga, tajā laikā es varbūt varētu pastrādāt at to meistardarbnīcu tekstu, miegs laikam būs man nācis par labu, joprojām jūtos slima, bet tā, ka, kamēr nav jāiet ārā, var rosīties un kaut ko darīt.