Man liekas, ka superātrā izrakstīšana no slimnīcas nav nemaz tik viennozīmīgi lieliska, jo, protams, nav nekādas jēgas paturēt cilvēku tur, ja nekas ar viņu vairs netiek darīts, tomēr es domāju, ka ar sāpēm es mocītos daudz mazāk, ja vēl nebūtu mājās, jo tur jau īsti nav ko darīt, bet mājās liekas, var taču šo un to, un galva sāp no visām darbībām, kas prasa kādu piepūli. Droši vien, ka lēkāt un skraidīt ar suņiem arī nav baigi labi, bet es taču nespēju no tā atturēties. Man gribas kaut ko darīt, vislabāk droši vien būtu kāda audiogrāmata, jo gluzi tik vārga, lai gulētu aptumšotā istabā un klausītos rāmu un klusu mūziku, es arī nejūtos, tā laikam ir visbriesmīgākā sajūta - smadzenes nav nogurušas vai pārpūlējušās, un tām gribas kaut kā likt sevi lietā, bet pārējais ķermenis nesēj to nodrošināt. Nezinu, ko lai angliski izvēlas tādu, kas valodiski man nebūtu par sarežģītu, bet tajā pašā laikā arī nebūtu kaut kas muļķīgs.

Kārtējo reizi atgriežoties pie latviešu/krievu jautājuma, es tiešām to nesaprotu, tā gan laikam lielā mērā ir paaudžu atšķirība, jo, piemēram, mana mamma apgalvo, ka principā man par šo visu piekrīt, bet runāšana krieviski ar cilvēkiem, kuri nerunā latviski, ir tik ļoti pierasta, ka no tās ir grūti atbrīvoties, vienkārši es nesaprotu, kā ir iespējams, ka par to, ka es neatbildu cilvēkiem krieviski kāds var mēģināt manī radīt vainas sajūtu, man tas liekas briesmīgs absurds - man ir jājūtas neērti par to, ka es ar cilvēkiem nesarunājos krieviski, bet tiem cilvēkiem, kuri nespēj ar mani runāt latviski un bieži vien pat nesaprot elemntārus, īsus teikumus, par to nemaz nebūtu jājūtas slikti. Un tad vēl man mēģina piešūt nepieklājjību, es lielākoties esmu gatava latviski atbildēt uz krievu jautājumiem vai arī aizvest parādīt, kur ir trolejbusu pietura, jo es lielākoties saprotu, ko viņi man krieviski jautā, ko bieži vien nevarētu teikt par viņiem, kad es paskaidroju, ka krieviski nerunāšu. Un vēl lielākas dusmas man ir uz pašiem latviešiem, es uzskatu, ka mūsu pašu vaina lielā mērā ir tā krievu latviešu valodas neprasme, mēs taču viņiem ne rādām, ka tikai ar krievu valodu te dzīvot nevarēs, ne arī viņus kā motivējam latviešu valodu mācīties, to pierāda kaut vai tādi gadījumi kā, kad mammai tajos kursos, kur viņa māca latviešu valodu, kāda sieviete, kura Latvijā dzīvo desmit gadus, esot teikusi, ka vienīgā iespēja iemācīties latviesu valodu ir tiešām mācīties (kursi un tamlīdzīgi), jo neviens ar viņu latviski nerunā, visi viņas draugi un ļoti bieži arī cilvēki uz ielas, iestādēs utt, sapratuši, ka viņa runā krieviski, tūlīt pāriet uz krievu valodu. Un tad latvieši paši pa stūriem apliek krievus un pīkst, ka saskaņas centrs ir pārņēmis Latviju, bet astoņpadsmitajā novembrī ir baigie patrioti, kas, roku uz sirds likdami, dzied Latvijas himnu. Tā man tomēr liekas briesmīga liekulība un kūtrums pašiem pielkt savu roku, lai kaut kas mainītos, jo runāt par to, ka tādas mazas lietas kā neatbildēšana krieviski jau neko nevar mainīt, lai nekas nebūtu jādara un varētu joprojām būt labais un pieklājīgais tēls ciemā, jau ir baigi ērti.