Es laikam mazliet sāku krist panikā, jo vienkārši ir palikušas vēl tikai trīs dienas, pieņemot, ka šodien es neko grandiozu vairs nepaveikšu, un man nav ne jausmas, ar ko lai sāk: vajag aizbraukt uz centru nofotografēties, pastaigāt pa veikaliem un pameklēt kaut kādas drēbes, saprast, vai koferis izturēs vēl šo braucienu, likt mazgāties drēbes, sākt krāmēt koferi, vēl piekārtot māju, nomazgāt visus traukus, lai nekas nepaliek ar potenciālu sākt pūt, kas mani, starp, citu, ļoti uztrauc, tāpat kā tas, ka, kamēr es būšu prom, varētu iebrukt griesti vai notikt kaut kas cits tamlīdzīgs, vajadzētu atkausēt ledusskapi utt. utt. Un šīs visas ir lietas, kas man jau tāpat nemaz nepatīk un nepadodas. Un vēl teorētiksi griētos arī kādu satikt un padarīt kaut ko jauku, bet tam laikam īsti vairs nav laika, un es esmu nogurusi viskautko mēģināt sarunāt un organizēt.
Un man ir drusku nelabi un dedzina kuņģi.
Un kaut kad man droši vien piezvanīs mamma, un man vajadzēs pārliecinoši teikt, ka viss ir lieliski un es jūtos lieliski, jo es taču esmu supervaronis un man viss vienmēr ir lieliski.
Un visu laiku līst stulbais lietus!

Es jūtos kā istabā, kurā ir milzīgs bardaks, un man nav ne jausmas, ar kuru stūri lai sāk kartot.