Mēģinu izdomāt, kā vissakarīgāk noformulēt to, kas man šķiet pats būtiskākais rītdienas semināra tekstā, un domāju par to pašu, par ko es pēdējā pailgā laikā vispār ļoti daudz domāju, proti, par to, ko nozīmē ētiska rīcība (ne tikai antropoloģiskā pētījumā), bet vispār, un vai tāda ir maz ir iespējama.
Autore izsaka domnu, ka objektivitāti nav iespējams sasniegt - pētnieka uzdevums ir attīstīt disciplinētu subjektivitāti, un es tam piekrītu. Es jau iepriekš biju pamanījusi, ka ir cilvēki, kuri šajā tekstā saskata vieglprātīgumu un mēģinājumus attaisnot savu neētisko rīcību, es, savukārt, ar nespēju būt objektīvam saprotu to, ka, esot kādā notikumā no iekšpuses, mēs nevaram uz to paskatīties no malas, t.i. mēs varam mēģināt, un mums ir jācenšas to darīt, bet, man šķiet, muļķīgi apgalvot, ka vienmēr tas ir iespējams, ja tikai cilvēks pietiekami stipri cenšas. Es domāju, ka tā gluži tas nestrādā.
Turklāt, kaut kā viena labā mēs vienmēr upurējam kaut ko citu - ja atsakāmeis no petījumam potenciāli būtiskiem faktiem, lai aizsargātu informantus, tad pētījumā sniegtā problēmas analize kļūst nepilnīga, savukārt, ja mēs izmantojam visus faktus, kas mums ir vajadzīgi, mēs neizpildām savu pienākumu pasargāt informantus. Man liekas, ka ar pētneicību nesaistītu notikumu sakarā ir tāpat - pat, ja tu izvēlies "pareizo" ceļu, tu vienmēr upurē kaut ko citu. Turklāt, tu neredzi kopainu un nevari droši zināt, kas notiks tālāk. Manuprāt, par to ir šis raksts.

Lai arī ko tu darītu, kāds tevi vienmēr redzēs, kā to cilvēku, kurš rīkojas nepareizi, kāds tevi vienmēr turēs par muļķi.

Man laikam konkrētais teksts tik ļoti patīk tieši tāpēc, ka es tajā nesaskatu moralizēšanu vai instrukcijas, kā vajag rīkoties, t.i., es domāju, ka teksti, kas sevī ietver konkrētas norādes par vēlamajām tendencēm rīcībā, ir ļoti būtiski, bet šajā gadījumā, manuprāt, tāds nemaz nav mērķis - es to redzu kā stāstu par to, ka mēs visi esam cilvēki, un cilvēki kļūdās. Var jau būt, ka man šis raksts tā patīk, jo es to uztveru kaut kādā ziņā kā literatūru, proti, to lasot, es jūtu emocionālu līdzpārdzīvojumu un kaut kā kļūstu iesaistīta tajā, par ko tur ir, un man akadēmisku tekstu sakarā ļoti reti tā gadās.