| 11. |
|
|
Sestdienas vakarā sedēju pie Viņas galda un lasiju, jā, ko īsti es tur lasiju.. kaut ko, uz kā vāka stāvēja rakstīts kaut kas tāds, kas man visu laiku pārlasījās kā "dvēseļu putenis", patiesībā, tas esot Viņas skolas literārais žurnāls, tā Viņa man teica, kad jau kuro reizi to biju par "dvēseļu puteni" nodēvējis. Nu jā.. lasiju un sapratu, cik gan ļoti tas viss man ir tik tāls un nesaprotams, patiesībā, drīzāk kas tāds nederīgs, varbūt pat nepiemērots.. Un tagad es nevaru izdomāt, kas gan varētu būt piemērots man.. Kaut kā nav īsti man tādu aizraušanos vai hobiju, sauc kā gribi, bet nav.. nu nav tā, kā ir citiem, kuri tiešām uzreiz tā kā nāk līdzi tam cilvēkam.. Kaut kā jocīgi.. Ai, vispār pēdējā laikā esmu atsācis domāt par dzīves jēgu.. Biju agrāk izdomājis sev pagaidu jēgu, bet tagad.. tagad tā jau sen neder, nevaru atrast sev jaunu. Viss šķiet tāds, ja ne gluži bezjēdzīgs, tad noteikti tāds patukšs, tāds ne īsti man domāts. |
|
|
