| 35 |
|
Nedaudz par priekšstatiem par nāvi bērnībā:
Bērnībā domāju, ka priekšstatu par to kā tas varētu būt pēc nāves, visdrīzāk, varētu būt iespējams gūt atrodoties tumšā, klusā telpā, aizturot elpu.
Tad es, protams, nebiju dzirdējis par to, ka cilvēkiem ir nevis tikai piecas maņas, bet apmēram divdesmit viena. Arī to, ka pasaules visklusākajā telpā ir iespējams dzirdēt savu asinsriti un cilvēkiem esot psiholoģiski grūti šajā telpā ilgstoši uzturēties, es nebiju dzirdējis.
Iespējams, ka šī telpa tajā brīdī nemaz neeksistēja, pieņemot laiku par lineāru parādību, tas ir.
Pilna kognitīvo spēju saglabāšana pēc nāves, tas bija pašsaprotami bērnības priekšstatos par pēcnāves stāvokli. Bērniem laikam vispār kaut kā kartēziskais duālisms ir raksturīgs. Par materiālistisko redukcionistu neviens nepiedzimst. Atceros arī par to kā domāju, ka būtu forši samainīties ar ķermeņiem uz kādu laiciņu ar kādu personu vai ar dzīvnieku, tas šķita pat ļoti iespējams, jo atliktu tikai vienu apziņu ielikt otrā ķermenī un otru apziņu ielikt pirmajā.
Vēl, protams, ir nāves salīdzinājums ar bezsapņu miegu, bet bērnībā tas miegs biežāk ir tāds, ka aizej gulēt, zaudē apziņu (vai arī nezaudē apziņu, bet zaudē tikai spēju radīt atmiņas) un nākamajā apziņas momentā attopies no rīta, kad par miegu liecinājis tikai apziņas momentu pārtrauktība izsecināta no apziņas momentu veidotā naratīva pārrautības. Neatceros bērnībā bijušus apzinātus nomoda un miega starpstāvokļus kā reizēm tagad.
Pirms pāris dienām aizdomājos par bērniem kuri atceras pagājušo dzīvju atmiņas un vecākiem kuri satraucas par šādu savu bērnu uzvedību. Šķiet, ka šādiem bērniem izpaliek problēma ar nāves koncepta izskaidrošanu un priekšstatu par to kas notiek pēc nāves veidošanu. Pietiek ar uzsvara likšanu uz reinkarnācijas scenāriju bērnam, ar pagājušo dzīvju atmiņām, vieglāk saprotamo un pieņemamāko pēcnāves eksistences variantu. |
|
|
