| 47 |
|
Par gadiem un laiku, arī vecumu gribēju uzrakstīt.
Tev jaunībā kāds izstāsta ka pasaule ir ilūzija.
(Šajos platuma grādos izlaižot daļu par to, ka tikai Brahmans ir īsts un ka pasaule ir Brahmans)
Tu it kā saproti, tā varētu būt, bet līdz galam nenotici. Viss šķiet tik īsts un galvenais, ka svarīgs.
Un tad lietas, notikumi, arī cilvēki atkārtojas tavā dzīvē. Atkārtojas atkal un atkal.
Un vēl dažas reizes.
Katrs atkārtojums, katra reize nelielu daļu no šīs pārliecības aiznes sev līdzi. Nemanot pienāk brīdis kad pamani, ka nu jau kādu laiku, pēkšņi, nav svarīgi.
Inerce velk tevi līdzi un tu atkārto šīs lietas. Katrs atkārtojums rada sākumu nākamajam.
Tas ir kā lasīt dzejoli, kuru zini no galvas. Tu it kā lasi, bet domās brīžiem esi kaut kur citur.
Esi citur un esi noguris. Noguris no izlikšanās, vai vienkārši tev ir laiks šo nogurumu, kurš vienmēr tur ir bijis pamanīt.
Var jau runāt par to, ka bioloģiskā nemirstība ir jāatklāj, bet tās atklāšana neatrisinās dzīvības enerģijas mazināšanos uz vecumu. Pat kad vecuma vairs nebūs. |
|
|
| 48 |
|
Bieži gribu Tev izstāstīt par visu kas nav svarīgs, bet neizstāstu. Pirms paspēju ko pateikt pārņem sajūta, ka nav taču svarīgi tas, ka Tu to uzzinātu. Pārņem sajūta, ka Tu, iespējams, to jau zini. Vienmēr esi zinājis.
Palieku gaidot kad to kāds izstāstīs man. Bet tā arī neizstāsta. Jo es jau to zinu. Tādēļ Tev arī, iespējams, ir šī sajūta, ka nav svarīgi. Ka iespējams es to jau zinu. |
|
|
