| 33 |
|
Tā es šodien dzirdēju, ka pasaule tiekot nepārtraukti atkalradīta.
Ik mirkli tā beidzas un tiek radīta atkal no jauna. Neviens tikai nezinot kādā ātrumā šie mirkļi mainoties. Viens no variantiem esot, ka tas ir gaismas ātrums, kas izskaidrotu kādēļ nekas nevar pārvietoties par to ātrāk.
Arī mēs radām sevi, radam un pēc tam noturam.
Kādu brīdi šie radījumi šķiet gana līdzīgi, lai tos vienu no otra neizšķirtu un piedēvētu tiem identitāti. Šim brīdim ir dažādi ilgumi. Tu, protams, nešaubies, ka neesi tas pats tu kas mācījās pamatskolā, bet reizē domā, ka pagājušas nedēļas tu nekā īpaši no šīs darbadienas tu. Iespējams, ka atbrīvošanās no tā kas Tevi notur šajā realitātē ir meklējama šo identitātes brīžu ilgumu samazināšanā. Samazināšanā līdz tādam ilgumam, ka šķiet ka Tevis vispār vairs tā pa īstam nemaz nav. |
|
|
