| 2 |
|
Reizēm šķiet, ka priekšvārds un ievads grāmatās ir tādēļ, ka autors maksimāli centies atlikt darba pie grāmatas rakstīšanas sākumu.
Vienmēr jau gribās domāt, ka grāmata tā arī tapusi tādā secībā kādā tu viņu lasi.
Ja es Tev, piemēram, gribētu kaut ko izstāstīt, tad sanāktu to darīt no vidus. Beigas vēl nezinu, sākumu īsti stāstīt negribas.
Beigās sanāk tomēr izstāstīt Tev arī sākumu.
Pēc tam izstāstīt arī to kas ir pa labi un arī pa kreisi.
Negribas lai pārproti, saproti?
Un vēl visas tās lietas kuras Tev tā arī neizstāstu.
Un tās kuras šķiet ka esmu izstāstījis, bet patiesībā esmu aizmirsis skaļi pateikt.
Nevar aizmirst tās lietas kuras ir izstāstītas, bet nav dzirdētas.
Un saprastas. |
|
|
| 3 |
|
|
Vecums tāds, ka piektdienas pēcpusdienā sēdi darbā un domā kā vakarā pa taisno no vilciena perona līdz mājām un tad uz gultu laicīgi iet gulēt. |
|
|
