| Par formu. |
|
Man ļoti nepatīk ievadi un nobeigumi, piemēri un paskaidrojumi dažāda veida rakstiskos darbos. Tādēļ man ir tik grūti iekļauties noteiktajā zīmju skaitā, kad rakstu referātus. Visu uzrakstu tik koncentrēti, ka sanāk varbūt tikai puse no minimālā zīmju skaita.
Tā es aizdomājos, ka tas ir iemesls kādēļ esmu tādā sajūsmā par Vitgenšteina Traktātu. Viss ir tik skaidrs. Ir noteikta kārtība. Katrs vārds ir savā vietā. Es biju visai pārsteigts, kad pirmo reizi lasiju Vitgenšteina Filosofiskos pētījumus. Biju nedaudz vīlies, jo tur viss teksts bija tādā čupā, pārāk daudz tēlainības, arī tematika bija par valodu nevis loģiku. Traktātā arī, protams ir par valodu, bet loģikas attiecībām ar valodu. Filosofiskajos pētījumos ir tika daudz ilustratīvu piemēru, tik daudz tēlainības, bet, škiet, ka citādi par valodu runāt ir prektiski neiespējami.
Gaidu sesijas beigas, lai varētu atkal traktātu izlasīt, nu jau būt pagājis apmēram pusgads, kopš pēdējo reizi to pilnībā izlasiju. Kā arī tas būs jādara gribot negribot, jo jāsāk būs domāt par kursa darba rakstīšanu. Īstenībā būs patīkama pārmaiņa palasīt ko tādu, tagad sesijas laikā bija tik daudz no filosofijas vēstures jālasa un jēiegaumē, jāatceras, nedaudz ārī, protams, jāsaprot, bet nebija tā īsti jādomā. Šķiet, ka tā ir problēma ar tādiem tekstiem.
Varbūt vienīgā grāmata, kuru pēdējā laikā esmu lasijis, kura atšķiras no šada iedomāta nošķīruma ir Gadamera Patiesība un metode, bet tā vairāk prasa koncentrēšanās spēju trennēšanu un fona zināšanu iegūšanu.
Šis ir tikai pīppauzes vietā, jo nesmēķēju, bet vajag nedaudz atpūsties no referāta rakstīšanas, rakstu par Ļaunuma problēmas traktējumu Augustīna Atzīšanās 7. grāmatā. |
|
|
