| |
|
Viņi uz skatuves skūpstās.
Ir laimīgi.
Ar dzīvi apmierināti.
Nekad nesūkstās.
Pilni maiguma.
Tā nekad neaptrūkstās.
Arī rūpes vienam par otru pietiek.
Tās tiek krautas kaudzēs.
Saliktas arhīvos.
Plānotas.
Un izdalītas uz divi.
Viņiem ir viena sirds.
Uz pusēm to salauzuši
un pie saviem atslēgu saišķiem piekāruši.
Lai atkal vakarā to saliktu kopā.
No rītiem paņemtu katrs savu pusi un dotos uz darbu.
Vakarā steigtos pa galvu pa kaklu uz mājām.
Viens pie otra.
Svētdienu rītos gulta piemētāta ar zvaigžņu kartēm.
Skatīties zvaigznēs ir romantiski.
Un ēst brokastis gultā.
Skatīties ēstgatavošanas raidījumus.
Un kurš teica, ka tikai pasakām ir beigas?
Viss ir labs, kas beidzas. |
|
|
| |
|
|
Mani kaut kā, nezināmu iemeslu dēļ, fascinē Vitgenšteins. Viņa loģiski folozofisko traktātu joprojām nespēju saprast. Rasels, Frēge un kaudze citu gaišu prātu, vismaz pēc paša Vitgenšteina domām, nespēja šo viņa darbu saprast, tad kādas cerības mums parastiem mirstīgajiem un ko tādu? Joprojām apdomāju atkal un atkal šīs dažas propozīcijas, kuras no šī darba sākuma vairākkārtējas atkārtotas pārlasīšanas ir palikušas galvā. Kurš grib man pastāstīt, kā to visu vajadzētu saprast? |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
