| 44. |
|
dzimst sapņi spārniem sakļautiem
un cerības bez dvašas
tev tavas kailās lūpas
tik ledainas un asas
visapkārt lauskas
manī
tā mirst mana stikla balerīna
ar manām asinīm
jo skatuve ir nakts
un skatītāji sasietām rokām
(piespied mani grīdai)
ar zobiem cenšas aizvērt priekškaru
pakārt mūs prožektoru gaismās
pataisīt par dekorācijām
noplēst ieejas biļetes
kas ieaugušas
(pacel mani debesīs)
rāpties līdz kasei
un atgūt visu
kas samaksāts
un zaudēts
pamodini mani
aizejot |
|
|
