| |
|
Nopirku pufaiku. Ziemai. Nestaigāšu vairs rudens mētelī. Visu pagājušo ziemu nostaigāju. Sala. Tagad izskatīšos daudz muļķīgāk un sliktāk, bet vismaz būs silti. Vispār vairs savam izskatam īpaši nepievēršu vērību, staigāju ar īsiem un neķemmētiem matiem, valkāju cepuri, kaut tas briesmīgi izskatās, staigāju ar vecajām un ērtajām nevis jaunajām un smukajām brillēm, sazin ko vēl.
Un kapēc tā? Tāpēc, ka toreiz satiku Viņu, kad sapratu, ka Viņa ir īstā un vienīgā kaut kā pārstāju piedomāt pie sava izskata. Tā pamazām, bet, jā, tagad varu arī briesmīgā izskatā staigāt apkārt. Protams, ja Viņa vēlētos, lai es tā nedaru, tad gan, jā, laikam atkal sāktu pie tā piedomāt.
Bet pagaidām staigāšu pufaikā. |
|
|
