| |
|
Es ļoti gribu jums kaut ko pateikt, bet nav ne vārdu, nav arī sajūtu, emociju vai domu. Es esmu kaut kur te, bet manis te nav.
Es gribu mūžīgu rudeni, to brīdi, kad var vēl staigāt bez cimdien, bet pēc laiciņa plaukstas jāpaslēpj mēteļa kabatās, gribu tā bezmērķīgi klīst apkār, gribu tā, lai ir nedaudz skumji, bet ir kaut kas, ar ko tās skumjas arī noskalot, kas tāds, kas lēnītēm mierina un ir tā skaisti, tu zini, ka ir sūdīgi, bet būs labāk, ja paturēsi prātā, ka pasaules skaistums slēpjas tieši šajās skumjās un tajā, ka ir mazliet sūdīgi ap dūšu vai ap sirdi, nu gluži kā tajā Bright Eyes dziesmā Lua.
Nu tāda sajūta man bija pa dienu. Tagad kluss tukšums tur, kur pirms laiciņa biju es. Pamodini mani. Lūdzu. |
|
|
