| |
|
|
Ir tā, ka tādos brīžos, kad tev tiek dota iespēja ieraudzīt un saprast pasaules kārtību, šādos tik ļoti retos brīžos, tu saproti, ka ja visi visu laiku uz pasauli skatītos šādi, tad tā būtu daudz labāka vieta, nē, protams, tā nav pasaules kārtības saskatīšanas, tā varbūt ir tikai kas līdzīgs vīzijai par to, kādai būtu jābūt pasaulei un kāda tā varbūt reiz būs, mēs, protams, to nepiedzīvosim, jo mūsu nav šajā vīzijā, bet mēs varam dot iespēju citiem ko tādu piedzīvot. |
|
|
| |
|
Ja pieņemam, ka katrs esam šeit, lai veiktu kādu konkrētu uzdevumu, tad kāds tas ir tev? Kapēc ir tā, ka daudzi izdara ļoti daudz, bet citi vispār nekā? Protams, ja pieņemam, ka katram ir kāds iepriekš iecerēts uzdevums, tad nevarētu teikt, ka ir daži, kas neizdara nekā.
Šī ideja par cilvēcei kopīgu uzdevumu, šķiet pēdējā laikā pārāk uzbāzīga, protams, aizgūta no dikti seniem laikiem un tā, bet vienmēr jau tiek aizmirsts, ka cilvēce pēc šī uzdevuma izpildes iet bojā. Mūsdienās šis kopīgais uzdevums ir pataisīts par tādu kā cilvēces glābšanu no iznīcības, laigan ir pilnīgi pretēji.
Man, protams, patīk šīs idejas orģinālā versija, jo pēc tās sanāk, ka cilvēka eksistencei ir jēga. |
|
|
