| 2: iekš kādas amatiera darinātas filmas. |
|
|
Tas ir tā, tu it kā esi kādas filmas varonis, pat ne varonis, jo tā nav tāda veida filma, kurā būtu varoņi, nav neviena varoņa, patiesībā visi varoņi jau sen miruši, tu nevienu no tiem nemaz neesi redzējis, īstenībā neviens nav redzējis un visticamāk, ka neredzēs arī, varbūt tu varētu būt galvenais aktieris, bet tevi nepamet sajūta, ka esi tikai kādā otrajā plānā, iedomājies, pats savā filmā otrajā plānā, briesmīgi, bet tāda ir šī industrija, vienīgi tu nejūties kā aktieris, tevi nepamet sajūta, ka viss tomēr ir pa īstam, tātad šī filma, tu viņā esi, bet tev neviens nav parādījis scenāriju, tu jūties kā skatoties filmu, tikai no iekšpuses, it kā būtu iespējams skatīties filmu esot pašā filmā iekšā, izmisuma pilnos brīžos tu paskaties uz malām un redzi prožektorus, kameras, režisorus un scenāristus, bet neredzi sevi, tas varētu būt apmēram tā, bet varbūt es tomēr kļūdos, varbūt viss ir citādi? |
|
|
| 3: iekš kādas vientuļas sirds. |
|
|
Tas ir tā, tu skaiti sarkanās lampiņas krustojumos, bet tikai tās, kuras tevi aptur, liek apstāties, aizkavē no traukšanās prom, pirms tās iedegas tu esi nolēmis pamest visu, atsacīties no tā mazumiņa, kas tev ir, no tā mazumiņa, kas tevi piesaista šai te konkrētajai vietai, tava sirds jau sen aizbraukusi, nonākusi galā un gaida, kad piegādās tevi, viņas bagāžu, grūti tur viņai tā bez mantām dzīvot, tikai ar sapņiem un cerībām, cerībām kādu dienu ieraudzīt arī tevi, bet tu nenāc, tu apstājies kārtējā krustojumā, jo atkal sarkanā lampiņa iedegusies un stāvot domā, šis mirklis tieši tik garš, lai pietiktu laika sev iestāstīt, ka vieglāk, varbūt pat labāk, būtu nekur nedoties un palikt, un tā līdz nākamajam krustojumam un tā tu skaiti un tā tev tas skaits nojūk, jāskaita atkal no sākuma un tu skaiti, tu vienmēr skaiti, tas varētu būt apmēram tā, bet varbūt es tomēr kļūdos, varbūt viss ir citādi? |
|
|
