| |
|
Brīžiem dzīve ir tik sasodīti skaista. Un tu nesaproti, kapēc šim skaistumam brīžiem jāpazūd, kādēļ tas tā nevar turpināties mūžīgi. Ja tas tā būtu, tev nebūtu žēl neviena šeit pavadītā brīža, bet tā nav un tev žēl to jauko un brīnišķīgo brīžu, kuriem jānoslīkst tajos, kuri tādi nav.
Pieķeru sevi tādos brīžos pie domas, ka mēģinu uzminēt, kad atkal pienāks kāds no tiem brīžiem, mierinu sevi ar domu, ka vēl jau tikai dažas dienas vai nedēļas lidz kam tādam, dažkārt gadi jāgaida, ja domāju par lielākām lietām.
Jā, esmu iemācijies tādus mirkļus izbaudīt un nesabojāt ar domām par to, ka šim mirklim kaut kad jābeidzas un pēc tam nāks kaudze ar tiem remdenajiem un neinteresantajiem.
Un šo es saucu par virzību uz spēju izbaudīt dzīvi. |
|
|
