| 1. laiks un vieta. |
|
Vai mēs dzīvojām laikā, kad par taviem darbiem un idejām, domām un viedokli vienā dienā tev varēja piešķirt valsts ordeni, bet jau nākamajā izolēt no sabiedrības, izrēķināties vai vienkārši tevi pazudināt? Vai laikā, kad, lai dzīve iegūtu kaut mazliet kā interesanta, vajadzēja mesties no vienas galējības otrā, jo galējības bija tur, kur kādreiz atradās mērenais vidus? Vai laikā, kad kuru katru brīdi grasijās notikt kas nozīmīgs, valstiski svarīgs, visu nāciju un arī tevi ietekmējošs, laikā, kad pēc darba devies uz vietējo pārtikas veikalu, lai nopirktu lētu šampanieša pudeli, jo skatoties vakara ziņas varēja tajās ieraudzīt ko tādu, kas mainītu visu tavu dzīvi, kad tu varētu sacīt, ka nekas vairs nebūs kā bijis un vienatnē atkorķēt un iztukšot šo tevis iegādāto šampanieša pudeli virtuves pustumsā, ietinies pāris segās un aptinis šalli ap savu mazliet aizsmakušo kaklu?
Nē, mēs dzīvojam laikā, kad nav vērts atvērt avīzi vai ieslēgt televizoru, jo viss tur notiekošais tevi nemūžam neietekmēs. Tu vakaros vairs nesēdi virtuvē un nesapņo par nākotni, tu jau zini, tev jau ir plāns katrai tavai nākamajai desmitgadei, tu apzinies, ka tavu plānu nekas nevarēs ietekmēt vai izjaukt un tu lēnām pie tā pierodi, gadi iet un tu vairs neatceries pat savus sapņus, tu tikai atminies, ka šis brīdis nu noteikti tajos neietilpa, ka tie nekad neieraudzija dienas gaismu.. |
|
|
