| 1. Sākums. |
|
|
Tas viss sākās kādā pavasara dienā. Varbūt vasarā, bet varbūt tomēr ziemā. Rudenī noteikti ne, jo rudenī dzimušie, pienākot rudenim var sacīt, ka beidzot atkal atgriezušies dzimtenē, sacīt, ka visskaistākais gadalaiks ir rudens, ne mīlestība. Mīlestības tiem nevajag, tie paliek iemīlējušies rudenī. Es nē. Es tā noteikti nejūtos. Nekad neesmu juties. Šķiet, ka nekad arī nejutīšos. Man kādu konkrētu vietu par dzimteni būtu grūti nosaukt, jo jūtos piedzimis pasaulē, arī kaut kur dodoties nejūtos attālinājies no tās. Man pasaule ir par mazu, bet iekšējo pasauli neesmu paplašinājis jau gadiem. Nepietiek darbaspēka un resursu, tāda vienmēr ir aptuvenā atbilde. Mani interesē tas, kā citi redz pasauli un kāda tā izskatās, kad neviens uz to neskatās. Kāda tā ir patiesībā. Šķiet, ka to, kāda pasaule izskatās patiesībā nezin neviens. Laikam jau tie cilvēki, kuri nemācēja vēl domāt to spēja. Nodrāztā apziņa un domāšana mums to liedz. Man nepatīk daba, lauki, neskartas ainavas, jo es tās neredzu un nejūtu. Kāda vēl tām vērtība. Citas vērtības tām neredzu. Turpinu nodrāzt sevi ikdienas, līdz no manis nebūs palicis pilnīgi nekas, līdz izzudīšu.. |
|
|
