| |
|
Svētdiena. Mieru traucē nepieciešamība magāt grīdas. Ah, nu un šādos brīžos nožēloju, ka vairs nedzīvoju tāda izmēra dzīvoklītī, kura grīdas es ar saviem tempiem varēju izmazgāt divdesmit minūtēs. Tagad man divdesmit minūtes aiziet viena stāva izmazgāšanai.
Jāķīmiķo arī šodien. Negribētos būt nesekmīgam ķīmijā. Baigi jau man to ķīmiju vajag, bet nu tomēr..
Vēl man nepatīk tas, ka man ir pazudusi vēlme pierādīt savas spējas citiem. Kādreiz vēl centos un pūlējos, lai to kas man padodas izdarītu daudz labāk nekā citi, bet tagad nekā.
Un jo īpaši man nepatīk tas, ka strīdoties ar kādu es vienkārši izsaku savu viedokli, kurš parasti ir vairāk vai mazāk pretējs, bet necenšos vairs pārliecināt otru par sava viedokļa pareizumu. No tā jau patiesība nemainīsies, nu no tā, ka tai ticēs mazāk cilvēku. |
|
|
| |
|
|
šīs mierpilnās un pārdomu pilnās svētdienas, pavadītas puskrēslā, zem segas, ar kādu grāmatu kopā, cīnoties ar slinkumu, lai nokāptu līdz virtuvei un uztaisītu sev tēju, domās vienmēr par kādu jauku un mīļu būtni, kura man ļoti pietrūkst, sāk kļūt jau par ik nedēļas neatņemamu daļu, tā jauki un pozitīvi. |
|
|
| |
|
|
Pēdējā laikā esmu domājis par to, ka viņa ir interesanta arī ar to, ka viņu iepazīt jāsāk no iekšpuses. Par to, ka tas ir tas, kas sākumā apbur. Ārējais nāk tikai pēc tam. Interesanti tā. Neatceros gan nevienu citu ar kuru tā būtu bijis. |
|
|
| |
|
|
"What happened to Kerouac?" |
|
|
| |
|
|
Veselības Ministrijas reklāmas teksts "Uzmanies, ērces jau trin savus snuķīšus" izklausās visai jauks un nebūt ne biedējošs. |
|
|
