|
29. Maijs 2008|00:56 |
Ar māsu virtuvē sēžot sākām runāt par kristietību. Viņai tā šķiet drūma un pārāk smaga tēma. Tagad es spēju pierādīt, ka viņa domā aplami, esmu daudz sapratis un uzzinājis, izpratis lielu daļu kristietības būtības un spēju atbildēt uz viņas uzdotajiem jautājumiem. Pirms pāris mēnešiem nespēju.
Pēc tam viņa prasija vai nevaram parunāt angliski, jo viņai pēc divām dienām mutiskā daļa eksāmenam. Es jau tāds kautrīgs runātājs angļu valodā, bet kaut kā saņēmos un mēs apmēram stundu tā brīvi un nepiespiesti runājām un pēc tam jau tā aiziet, ka nemaz latviski runāt negribas.
Tā runājoties tik ļoti spēju nomierināties, pavisam aizmirsās visi šavakara uztraukumi. Viņa spēj mani nomierināt. Arī brīžos, kas pirms dažiem mēnešiem bija tās panikas lēkmes, es gāju ar viņu runāties un tad iestājas miers.
Šodien Viņai izstāstiju to, ko nevienam nekad neesmu stāstijis, bet arī tikai rakstiskā veidā, jo runāt par to es nespēju. Daudz ko pārdomāt pēc šīs dienas. Kaut kas noteikti ir jāmaina. Tā kā ir tagad nevar palikt.
esmu noguris, bet neiešu vēl gulēt, jo nav īsti miera. Palīdzētu meditācija, bet es nekad neesmu mācijies meditēt, es nespēju apzināti nonākt līdz meditācijai, tas notiek pats no sevis, man pat ir gadijies stāvēt pie luksafora un tur arī palikt vairākas minūtes kamēr vairākkārt mainās zaļā un sarkanā gaisma, tikai tapēc, ka esmu no šīs pasaules attālinājies. Sen mani nav piemeklējis tāds domu dziļums, bet pirms pāris gadiem tas tā organiski notika katru dienu. Un tā es atradu savu īsto ceļu.
Žēl, ka atrodot kaut ko cilvēks pārstāj to meklēt, tā to pazaudējot. Es pazaudēju savu ceļu. Cilvēks nevar zināt savus mērķus, viņam var būt tikai priekšstats par tiem, tas Kungs vienīgais spēj cilvēka mērķus zināt, jo cilvēks nezin kur viņam jābūt viņa dzīves beigās.
Savu vietu dzīves beigās tu vari zināt tikai horizontālā plaknē. Vertikālā - nekad. |
|
