| 65.1. |
2. Mar 2008|22:33 |
|
Šī vasara atstās pēdas. Visos, kas to pieredzēja un visos, kuriem tās dēļ būs lemts ko pieredzēt. Tu apgūlusies uz savas kailās muguras, skatiens griestos, dzirdu tavus soļus tumsā, dzirdu debesīs. Mēs neaizmiegam visu nakti, jo laukā aiz sienas ir jūra. Un Mēness pār to. Mēs neesam tur, kaut arī varbūt vajadzētu attaisnot bezmiegu. Mūsu klusuma sarunas nenogurdina neesošos kaimiņus, bet šī nav pilsēta un šeit šis jēdziens iegūst citu nozīmi, mums svešu nozīmi. Pieķērušies pie sev zināmā un pazīstamā kā slīkstot cilvēks cenšas pieķerties savai dzīvei un pāris sekunžu laikā to izdzīvot vēlreiz, pieķērušies viens pie otra, jo ir šī sajūta, ka ja turēsimies kopā, tad nav nozīmes vai apmaldāmies vai nē, jo vienīgā konstantā lieta šai pasaulē varētu būt vienīgi tu. |
|
