Spēlmaņu nakts
Nov. 24th, 2007 | 12:08 am
Nu, bāc! Mana sirds šovakar lūza! Tik harmoniski es laikam nekad nebiju jutusies, kopš jau n-tos gadus sekoju skatos šo pasākumu. Pirmkārt, jāatzīst, ka daudzas no nominācijām es neesmu redzējusi, tādēļ mans prieks un sajūsma ir tīri subjektīvi sverama. Otrkārt, Helēnai ar steigu būtu jāaiziet vismaz pie Lilitas Ozoliņas uz studiju un jāpamācās elementārās skatuves uzvedības normas - šitāda blamāža teātra cilvēku priekšā ir absolūti nepiedodama! Treškārt, man ir patiess prieks par visiem laureātiem. Uzreiz jāpiebilst, ka piekrītu Z. Liepiņam par klimpām un ķilķēniem vienā katlā, jo mūzika izrādei un muzikālā izrāde patiešām ir divas dažadas un nesalīdzināmas kategorijas. It sevišķi jau mūsdienu apstākļos, kur tiek veidoti ļoti daudz mūzikli, kuri patiešām varētu sacensties savā nišā! Tas, ko atceros:
1) Mārtiņa Brūvera asaras un patiesais šoks, sirsnīgums. Kornvela lomā viņš patiešām ir spēcīgs!
2) Ilzes Vazdikas triumfs, jo, ja nemaldos, viņa patiešām nekādas balvas līdz šim nebija saņēmusi, bet visi viņu zina. Palikusi nepelnītā ēnā, iespējams lomu dēļ, kuras ir mīļas skatītājiem, bet nav liekamas kritikas ābolu grozā!
3) Uldis Anže par otro plānu. Patiesībā, Uldis vienmēr ir bijis ļoti spēcīgs otrā plāna aktieris, nereti 'noēdot' galveno lomu tēlotājus. Psiholoģiski ļoti nospriegots aktieris, kaut kur iekšēji izdedzis, tāpēc var tik intensīvi un kaislīgi spēlēt! Nosūtīju īsziņu, atmiņu vārdā un no sirds, jo savā dziļākajā būtībā neviens no mums negrib palikt viens ...
4) Egons Dombrovskis - daudzi teic, ka viņš patiešām pagājušajā sezonā Liepājā ir parādījis sevi no labākās puses. Uz skatuves redzējusi viņu neesmu, bet viņš man ir palicis atmiņā no TV ekrāna, kaut kādiem seriāliem. Šeit var priecāties par entuziasma injekciju ne-Rīgas teātru cilvēkos. Ir patiešām prieks, ka tiek novērtēti arī Liepājas aktieri, kuriem atliek vien novēlēt tādu pašu otro elpu, kāda šobrīd ir pārņēmusi valmieriešus;
5) Oļģerts Kroders - sasodītais Olis, atzinās par to kopēšanu :) Manuprāt, viens no latviešu ģeniālākajiem psiholoģiskā reālisma režisoriem, kas neaizraujas ar novatoriskiem izlēcieniem vai iniciatīvām, bet lieliski darbojas klasiskajā lauciņā. Paralēli tādiem cilvēkiem kā Hermanis, Džilindžers, Poļiščuka, manuprāt, latviešu skatītājam ir vajadzīgs rūdīts meistars, kas spēj saprotamā valodā un formā parunāt klasiskas valodā. Jā, savā laikā viņš mēģināja intriģēt ar formu, pilnīgi šokējošām interpretācijām (ja vien atceramies slavenos "Pūt, vējiņi", 1990. g., Dailē), tomēr viņš ir atgriezies pie savām kaislībām - cilvēku attiecībām, kuras daudz veiksmīgāk inscenējamas uz skatuves, nekā dzīvē!
6) Nu, un par Valmieras "Karali Līru" - es līdz pēdējam cerēju un turēju īkšķus! Jā. Redzot Evitas Sniedzes asaras, es nevarēju novaldīt savējās! Tas, ko Evita ir izdarījusi, lai paceltu Valmieras teātri, ir nenovērtējams ieguldījs. To var paveikt, tikai strādājot ar sirdi! Kas, protams, liek aizdomāties, kāpēc stagnē Nacionālais teātris un Daile daļēji ir pārvērtusies par bordeli. Varbūt tādēļ, ka lielajiem teātriem ir jānodrošina lielāks apgrozījums, tie nevar atļauties eksperimentēt un radīt 'augsto mākslu', kurai būs apšaubāms sekotāju pulks. Mazs teātris to var atļauties, lielie - negrib (vai radoši nespēj?) riskēt. Sasodītā komercializācija, lai gan ar režisoriem Latvijā patiešām ir pašvaki ...
Rezumējot to visu, tā teātra daļa sirds oderē atkal ir izgriezta uz otru pusi, emocijas iekšā mutuļo! Gandarījums, sajūsma. Un rīt pie Laura Gundara uz dramaturģijas meistarklasi!
1) Mārtiņa Brūvera asaras un patiesais šoks, sirsnīgums. Kornvela lomā viņš patiešām ir spēcīgs!
2) Ilzes Vazdikas triumfs, jo, ja nemaldos, viņa patiešām nekādas balvas līdz šim nebija saņēmusi, bet visi viņu zina. Palikusi nepelnītā ēnā, iespējams lomu dēļ, kuras ir mīļas skatītājiem, bet nav liekamas kritikas ābolu grozā!
3) Uldis Anže par otro plānu. Patiesībā, Uldis vienmēr ir bijis ļoti spēcīgs otrā plāna aktieris, nereti 'noēdot' galveno lomu tēlotājus. Psiholoģiski ļoti nospriegots aktieris, kaut kur iekšēji izdedzis, tāpēc var tik intensīvi un kaislīgi spēlēt! Nosūtīju īsziņu, atmiņu vārdā un no sirds, jo savā dziļākajā būtībā neviens no mums negrib palikt viens ...
4) Egons Dombrovskis - daudzi teic, ka viņš patiešām pagājušajā sezonā Liepājā ir parādījis sevi no labākās puses. Uz skatuves redzējusi viņu neesmu, bet viņš man ir palicis atmiņā no TV ekrāna, kaut kādiem seriāliem. Šeit var priecāties par entuziasma injekciju ne-Rīgas teātru cilvēkos. Ir patiešām prieks, ka tiek novērtēti arī Liepājas aktieri, kuriem atliek vien novēlēt tādu pašu otro elpu, kāda šobrīd ir pārņēmusi valmieriešus;
5) Oļģerts Kroders - sasodītais Olis, atzinās par to kopēšanu :) Manuprāt, viens no latviešu ģeniālākajiem psiholoģiskā reālisma režisoriem, kas neaizraujas ar novatoriskiem izlēcieniem vai iniciatīvām, bet lieliski darbojas klasiskajā lauciņā. Paralēli tādiem cilvēkiem kā Hermanis, Džilindžers, Poļiščuka, manuprāt, latviešu skatītājam ir vajadzīgs rūdīts meistars, kas spēj saprotamā valodā un formā parunāt klasiskas valodā. Jā, savā laikā viņš mēģināja intriģēt ar formu, pilnīgi šokējošām interpretācijām (ja vien atceramies slavenos "Pūt, vējiņi", 1990. g., Dailē), tomēr viņš ir atgriezies pie savām kaislībām - cilvēku attiecībām, kuras daudz veiksmīgāk inscenējamas uz skatuves, nekā dzīvē!
6) Nu, un par Valmieras "Karali Līru" - es līdz pēdējam cerēju un turēju īkšķus! Jā. Redzot Evitas Sniedzes asaras, es nevarēju novaldīt savējās! Tas, ko Evita ir izdarījusi, lai paceltu Valmieras teātri, ir nenovērtējams ieguldījs. To var paveikt, tikai strādājot ar sirdi! Kas, protams, liek aizdomāties, kāpēc stagnē Nacionālais teātris un Daile daļēji ir pārvērtusies par bordeli. Varbūt tādēļ, ka lielajiem teātriem ir jānodrošina lielāks apgrozījums, tie nevar atļauties eksperimentēt un radīt 'augsto mākslu', kurai būs apšaubāms sekotāju pulks. Mazs teātris to var atļauties, lielie - negrib (vai radoši nespēj?) riskēt. Sasodītā komercializācija, lai gan ar režisoriem Latvijā patiešām ir pašvaki ...
Rezumējot to visu, tā teātra daļa sirds oderē atkal ir izgriezta uz otru pusi, emocijas iekšā mutuļo! Gandarījums, sajūsma. Un rīt pie Laura Gundara uz dramaturģijas meistarklasi!