kaķa klepus - October 24th, 2007

"Valdība budžeta projektu 8.oktobrī, pirmdienā, pieņēma burtiski piecpadsmit minūšu laikā. Tā kā Finanšu ministrija līdz pat svētdienas vakaram bija to drudžainā steigā stiķējusi kopā, ministri nemaz nevarēja pagūt ar to iepazīties, tomēr visi balsoja par. Jau pēc trim dienām, 11.oktobrī, Saeima balsoja par tā nodošanu atbildīgajai komisijai, kaut gan, saprotams, deputāti nebija paguvuši to izvērtēt. Jau 16.oktobrī Budžeta un finanšu komisija projektu konceptuāli atbalstīja. To bija paredzēts izskatīt Saeimā 31.oktobrī, taču, sākoties valdības krīzei, komisija pārcēla likumprojekta izskatīšanu pirmajā lasījumā uz 24.oktobri. Pēc tam deputātiem būšot tikai dažas stundas, lai iesniegtu priekšlikumus otrajam, galīgajam lasījumam. Tā nav demokrātiskas valsts cienīga procedūra. Valdošā koalīcija arī gada svarīgāko likumu pieņem kā hunta. Bet parlaments, paklausīgi rīkodamies kā vadoņu lēmumu akceptēšanas mašīna, diskreditē gan sevi, gan demokrātisku valsts iekārtu." (c) A. Ozoliņš, vdiena.lv
= Vairāk nekā nožēlojami ...

Šovakar raidījums "Kas notiek Latvijā!" = intervija (!) ar A. Kalvīti. Neesmu pārliecināta, ka Domburs viens pats spēs iedzīt Kalvīti stūrī pietiekoši dziļi, bet izklaide garantēta :*

neizdevās.
jo izrādās, mēs nevaram nodrošināt mediķiem, skolotājiem, policistiem etc. cilvēka cienīgu algu, tajā pat laikā atļaujamies miljonus izgrūst nevajadzīgos pētījumos, neadekvāti augstās projektu izmaksās etc. Par prioritātēm ir stāsts, ilgtermiņā. Arguments par skolotāju trūkumu vs. izglītības sistēmu bija kārtējais apliecinājums, ka nav šajā valstī sistēmiskas pieejas ilgtermiņā. Ja to nespēj nodrošināt koalīcija ar vairāku gadu nepārtrauktu darbu, tad to šajā valstī nespēj neviens. Ja mēs spētu saskatīt problēmas cēloņus, apkarot tos, nevis sekas (kā atklātā tekstā vairākkārt atzina MP), tad mēs beidzot būtu uz tā ceļa, kuru iet lielākā daļa civilizēto valstu. A, varbūt problēma ir gribēšanā un kompetencē? Tā pāreja no vārdiem uz darbiem ir kā ziloņmātes grūtniecība. Un arī cilvēki vairs neuzticas.

un vēl es šodien, ar augstpapēžu zābakiem kājās, mēroju ceļu no Zemitānu stacijas līdz Dzirnavu 4, tad no Dzirnavu 4 līdz Nacionālajam teātrim. ja nebūtu sūrstošo pēdu, būtu gājusi arī tālāk - līdz mājām.